Lienīte bija arī zinātkāra un gudra meitene. Tekstus saburtot viņa bija iemācījusies jau četru gadu vecumā, bet vēl pēc gada raiti lasīja gan jaunajā drukā iespiestos tekstus, gan arī pa burtam saburtoja no vecās. Izlasījusi visas mājās pieejamās bērnu grāmatas, viņa ķērās pie vecmāmiņas žurnāliem „Atpūta”. Kā tik tur nebija! Dažādi interesanti un smieklīgi atgadījumi, ārkārtīgi interesantas bildes, skaistas dāmas greznos tērpos un kungi smokingos, daudz humora un dažnedažādas dzīves gudrības. Šīs zināšanas viņai vēlāk lieti noderēja arī skolā, un mācībās viņa saņēma tikai teicamas atzīmes.
Arī šajā vasarā, ciemojoties pie Martas tantes un Ieviņas, gadījās kas īpašs, jo – kur nu bez tā.
Vakarā abas meitenes ilgi bija skraidījušas pa lauku, un, kad nu tika līdz gultai, miegs viņas atrada acumirklī. Vēl no rīta tas negribēja prom doties, bet kāda uzmācīga muša laikam jau bija izlēmusi neļaut Lienītei gulēt ilgāk par gaiļa dziesmu. Tā rāpoja un kņudināja – te plecu, te pieri, tad it kā pieklusa, bet tad pēkšņi iekoda basajā kājā, kuru Lienīte bija izstiepusi virs segas.
Pārvilkusi galvai palagu, meitene cerēja rast mieru, bet – kā tur lai paelpo? Skatoties pret gaismu, labi varēja redzēt, kā pat virs palaga mušas meklē vietu, kur varētu ielaist savu dzeloni… Savādi, ka te, laukos, to ir tik daudz.
Brīdi aizdomājusies, Lienīte atcerējās kādu derīgu padomu, kuru reiz bija lasījusi žurnālā – labs līdzeklis pret mušām esot tomātu laksti. To nepatīkamā smarža mušām liekot mukt pa gabalu. Gan jau arī Ieviņai šie uzmācīgie lidoņi traucē gulēt, lai gan viņa līdz šim neko tādu netika minējusi. Varbūt viņa pie mušām ir pieradusi?
Vēl gan jānoskaidro, vai dārzā vispār ir kāda tomātu dobe…
Tā kā Martas tante jau rīta agrumā bija devusies kaplēt nezāles attālā cukurbiešu laukā, pajautāt par tomātu būšanu viņai nesanāca. Nu atlika nopratināt un pārliecināt Ieviņu. Par to, cik nepatīkami ir, ka muša lien degunā cilvēkam, kuram nāk miegs. Par to, ka vēl nepatīkamāk ir redzēt mušu peldam zupas šķīvī vai piena krūzē. Un ja tā vēl iekož!
Labi, ka brokastīm Martas tante uz galda bija atstājusi sārtu tomātu čemuru. Nu sarunu par mušu baidīšanu uzsākt bija vēl vieglāk. Pavirpinājusi pirkstos pie čemura atrasto tomātu lapiņu, Lienīte apjautājās:
– Jums dārzā aug arī tomāti?
– Jā, aug gan, – pārliecināti atbildēja Ieviņa, un, pamatīgāk nopētījusi zaļo lapu, piebilda: – Pat vesels lauks.
Ja jau vesels lauks, un Ieviņa to noteikti zināja, tad nu bija īstais laiks atklāt draudzenei savu priekšlikumu mušu atbaidīšanā. Ieviņa visgudri ieklausījās un neko neiebilda.
– Kamēr tava mamma ravē cukurbietes, mēs varētu saplūkt labi daudz tomātu lakstu un izklāt grīdas visā mājā, – ierosināja Lienīte. – Ap to laiku, kad mamma nāks mājās, mušu vairs nebūs, un tava mamma noteikti priecāsies.
Ieviņa jau ne reizi bija pārliecinājusies, ka pilsētas draudzene zina daudzas dzīvē noderīgas lietas, un par jauno ieteikumu viņa nebrīnījās. Arī viņai mušas reizēm traucēja gulēt un reizēm arī iekoda. Mamma gan karināja pie griestiem mušpapīrus un smidzināja aerosolus, bet tās vienalga uzradās no jauna. Jā, mammai noteikti patiktu, ja mušu mājās vairs nebūtu.
– Nāc, ejam uz lauku,- viņa skubināja. – Sāksim strādāt, kamēr vēl nav karsts. Mums daudz tomātu jāsaplūc.
Atcerējusies vēl kādas žurnālos lasītas gudrības, Lienīte draudzeni pamācīja:
– Labāk griezīsim ar šķērēm, lai neizraustītu saknes. No tām vēlāk izaugs jauni tomāti.
Jau pēc īsa mirkļa abas meitenes stāvēja liela, koši zaļojoša lauka malā. Spurainās lapas aicinoši līgojās pretim.
– Jāāā… Liels gan jums tas tomātu lauks. Pietiks visām istabām, – priecājās Lienīte.
Lai arī viņa bija zinoša dažādās grāmatu gudrībās, no lauksaimnieka viņā nebija ne tik cik melns aiz naga. Līdz šim tomātus viņa bija redzējusi tikai veikalā un virtuvē uz galda. Tāpat arī kartupeļus… Un mazā zaļā lapiņa, kas šorīt atradās tomātu bļodā, tā arī palika uz galda. Kam gan tā, ja pie kājām līgojās milzīgs tomātu lauks…
Abas draudzenes naski ķērās pie darba un rāvās, muguras neatliekušas. No lakstu griešanas pirksti krāsojās zaļi, tāpat arī drēbes un mutes. Klēpjiem vien viņas nesa tikko noziedējušos stublājus mājās un klāja uz grīdas.
Lai būtu iedarbīgāk, viņas izdomāja lakstus lielos pušķos izvietot arī istabu stūros. Nu gan mušām būs trūkties!
Paprāvam gabalam jau laksti bija novākti, kad no biešu kaplēšanas mājās pārradās Ieviņas mamma.
– Vai manu dieniņ! Vai manu dieniņ! Kas tādu postažu kartupeļu laukā sastrādājis!? – viņa skaļi vaimanāja. – Ko nu rudenī vāksim, ko ziemu ēdīsim!
Rokas lauzīdama un skaļi vaimanādama, viņa steidzās uz mājām. Tur, tikusi līdz slieksnim, viņa apstājās un, it kā savām acīm neticēdama, mēmi lūkojās uz grīdu.
– Lienīte teica, ka tomātu laksti esot labi pret mušām. Nu tās mums vairs nekodīs un netraucēs, – Ieviņa lepni paziņoja.
– Jā, es to izlasīju vecmāmiņas žurnālā, – ne mazāk lepni piebilda Lienīte.
Nu meitenes, elpu aizturējušas, gaidīja kādu uzslavas vārdu, bet… Martas tante, smagi nopūtusies, atspiedās pret durvju stenderi. Laikam jau īsti labi nebūs vis…
– Mīļo meit’! Bet tie taču nav tomātu laksti! Vai tad tu, lauku bērns būdama, tos vēl nespēj atšķirt? Lienīte, rīdziniece neko no lakstiem nesaprot, bet tu!!
Apmulsušas no milzīgā pārpratuma un īsti nesaprazdamas, ko tagad darīt, meitenes stāvēja kā grīdai pielīmētas. Prātīgāk gan laikam būtu mukt, bet – uz kurieni gan…
Žagari tika abām. Ieviņai kā saimniecei un lakstu rādītājai, protams, vairāk. Lienītes devu saņēma viņas svārku dibens, bet pati viņa izspruka sveikā. Kā nekā – tomēr ciemiņš. Martas tante apgalvoja, ka no šīs dienas abas gudrinieces labi pazīšot gan tomātu, gan kartupeļu lapas.
Sveikā izspruka arī mušas, jo kartupeļu lakstu smarža tās nebaidīja, bet laksti drīz vien tika sakrauti kaudzē sētmalā, lai sakalst.
Jau nākamajā dienā Martas tante gāja uz pastu, lai sūtītu telegrammu māsai: „Kartupeļu lauks nopostīts, brauciet pakaļ Lienītei.”
Mamma ieradās jau nākamajā dienā – acīmredzot lieta nopietna. Ne jau pēc katriem Lienītes nedarbiem Marta sūta tādas telegrammas.
– Šogad kartupeļu ražu rudenī neredzēt, lauks nopostīts pamatīgi, – viņa žēlojās māsai. – Ko ēdīsim ziemā!?
– Neuztraucies, jums pietiks, bet mēs gan jau nopirksim veikalā, – Lienītes mamma viņu mierināja.
Rudens pienāca nemanot. Meitenēm atsākās skola, bet Lienītes mamma saņēma iepriecinošu māsas vēstuli.
„Šoruden padevusies neparasti laba tupeņu raža! Tāda sen, gadiem sen, nav bijusi! Kartupeļi ļoti lieli un skaisti. Un galvenais – tik daudz! Lai jau Lienīte nākamvasar atkal brauc ciemos pie mums. Es uz viņu vairs nedusmojos. Marta.”
