Jau skolas gados, mācoties pamatskolā, zēns, kuram bija dots neparasts vārds – Rainis – interesējās par dzejošanu. Viņš rakstīja vēstules slavenajam literātam Jūlijam Vanagam un – tavu brīnumu! Viņš atbildēja. “Viņš man rakstīja, ka dzejā katrs vārds kā ķieģelītis ir jānoliek savā vietā, lai beigās taptu māja,” stāsta Rainis. Vēl slavenais rakstnieks esot piekodinājis: “Tev ir tāds vārds, ka tu nedrīksti blamēties. Jāraksta lēnām, bet labi, vai arī vispār nav jāraksta.”
Nu jau Rainim Ilgažam ir 55 gadi, viņš atceras, ko viņam piekodinājis J.Vanags, tāpēc raksta lēnām un tikai brīvajos brīžos, bez steigas. Ikdienā Rainis ir lielas ģimenes galva (viņam ir četri dēli un viens mazbērns) un saimnieks savās “Aleju” mājās Daukstu pagastā.
“Kad man rodas iedvesma, tad es saceru dzeju. Vajag labu noskaņojumu. Tāds ir, kad esmu atpūties. Kad dzejolis ir tapis, ir skumji. Tas ir gatavs – vairs kādu vārdu ne pielikt, ne atņemt,” saka Rainis. Daudzi dzejoļi esot galvā, tie nav izlikti uz papīra. Rainis domā, ka tomēr vajadzētu pierakstīt, jo ar laiku var piemirsties. Daudz pašsacerēto dzejoļu ir viņa mobilajā tālrunī. Tā ir ērti pierakstīt un vajadzīgā brīdī atrast.
Visvairāk viņam esot dzejoļu par gaisīgo, netveramo, kas mīt cilvēkos, kas vieno un šķir. Senāk jaunībā arī bijis dažs politiska satura dzejolis, par kuru tagad kauns. Pieredze likusi atcerēties, ka viss pasaulē ir mainīgs, izņemot mīlestību. Vienmēr ir vajadzīgs kāds impulss. Ir dzejoļi, ko Rainis veltījis savai dzīvesbiedrei Laimai. Ir arī tādi, kuros atmiņas, pārdomas vai draudzība.
Raiņa dzejas vērtētāji ir viņa klausītāji – daži cieši labi radi, draugi, paziņas vai arī kāds nejauši satikts cilvēks. Viņš labprāt runā savus dzejoļus. Arī pa tālruni. Arī godos. “Meitenes tad man dod bučas, bet onkuļi paspiež roku,” smaida Rainis.
Sava labākā drauga Ilgvara bērēs Rainis runāja savu dzejoli par sašauto Laimes lāci, kurā ir rindas:
“[..] tu sašauts, tu vajāts, tu ķerts,
kur esi, es nezinu īsti,
tik bēguļo kā bērns reiz pērts [..]”
Ideja dzejolim dzimusi, uzzinot par novada mežos it kā klīstošu nelikumīgi sašautu lāci. Latvijā, kā zināms, lāčus nemedī tāpat kā stārķus vai gulbjus. Tomēr palaikam kāds pārkāpj šo liegumu. Tāpēc Rainim sirdī “tik asaras paliks un bēdas par lāci, kas jau pazaudēts”.
Viņa dzejoļi ir maigi, mīlīgi, it kā autors būtu sava vārdabrāļa (Raiņa – Jāņa Pliekšāna) laikabiedrs, nevis rafinētā 21.gadsimta cilvēks.
