“Normunds pēc rakstura ir ļoti mīlīgs. Man ar viņu ir izveidojies ciešs kontakts. Tad, kad dēls vēl strādāja “Lukoil” degvielas uzpildes stacijā, daudzi cilvēki bilda, ka šo degvielas uzpildes staciju izvēloties Normunda dēļ, jo viņš esot ļoti laipns,”- tā par savu dēlu saka viņa mamma Valentīna Jermaševiča, kura ir Jaungulbenes arodvidusskolas direktore.
Bērnībā sauc par Bombiju
To, ka teiktais atbilst patiesībai, apliecināja arī vārdadienas nelielā saruna ar Normundu. Smaids, dzīvesprieks, optimisms pavada katru puiša teikto vārdu. Arī sevi Normunds raksturo kā labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Viņš jau divus gadus dzīvo Gulbenē un strādā SIA “Rubate” par darbu vadītāju un atbild par karjeriem. Pirms diviem gadiem Normunds nodibinājis arī pats savu ģimeni. Viņš stāsta, ka vārdadienu svinējis ģimenes un draugu pulkā. “Citādāk nemaz nevar būt, jo 2.augusts ir arī mūsu kāzu diena,” smaida Normunds. Puisis atzīst, ka vecāki savulaik viņam devuši skaistu vārdu, tomēr neizpalikusi arī iesauka. “Bērnībā man ārkārtīgi garšoja saldumi, tāpēc mani mēdza saukt par Bombiju. Tas ir atvasinājums no vārda “bombonka”. Arī tagad man garšo saldumi, piemēram, “Vētrasputns” un citas šokolādes konfektes. Arī no iesaukas tā īsti vēl neesmu ticis vaļā,” stāsta Normunds. Puisis labprāt svin gan vārda, gan dzimšanas dienu, jo uz pirmo apsveicēji ierodas bez īpaša uzaicinājuma, bet dzimšanas dienā vairāk pulcējas tuvinieki.
Patīk makšķerēt un medīt
Draugu pulkā sarunas aizsākas arī par lielākajiem zivju lomiem un brangāko medījumu, jo Normundam patīk abi šie vaļasprieki. Pirms dažiem gadiem viņš piedalījies makšķernieku sacensībās Somijā, kur vīri sacentušies par lielāko foreļu lomu. Diemžēl Normundam toreiz nepaveicies. “Dažkārt tāpat kā visi aizbraucu uz Igaunijas upēm, bet lielākoties makšķerēju tuvējos ezeros Ušurā, Pintelī un citos. Pagaidām īpaši liels loms man nav gadījies. Neskumstu, ja asaru ir tik daudz, ka sanāk vienai pannai. Asari man garšo vislabāk.” Par mednieku Normunds sevi sauc kopš 1992.gada un ir saistīts ar Jaungulbenes mednieku kolektīvu. Šajā laikā nomedītas meža cūkas un stirnāži, tomēr Normunds ir pārliecināts, ka no viņa raidītās lodes kādreiz kritīs arī alnis ar izcilu ragu žuburu. Ar nākotni Normundam saistās arī kāds sapnis, bet puisis ievēro ticējumu: ja par to kādam izstāstīsi, sapnis nepiepildīsies. Citiem saviem vārdabrāļiem Normunds novēl jebkurā dzīves situācijā saglabāt optimismu.
