Silga Žuka no vidusskolas sola devās iekarot Eiropu un pagaidām nedomā atgriezties
Beļaviete Silga Žuka no mājām darba meklējumos uz ārzemēm aizbrauca tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. Nu jau trīs gadus viņa strādā Lielbritānijā, pilsētā, kas ir divu stundu brauciena attālumā no Londonas. Silga ir viena no mūsējām, kas šodien saka: “Nekad vairs neatgriezīšos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.” Vai tiešām šī paaudze ir tik ļoti vīlusies Latvijas dzīves skarbajā realitātē, ka Dzimtene vairs nesauc atpakaļ? Par to “Dzirksteles” saruna ar Silgu, šovasar viņai ciemojoties mājās.
– Vai biji noskumusi, būdama tur un domājot par mājām?
– Ilgojos pēc tuviniekiem. Atbraucot, satiekoties ātri vien gribas atpakaļ. Laikam man ar divām dienām Latvijā tagad jau ir gana. Pat nezinu, kāpēc. Ir sajūta, ka šeit vairs nejūtos omulīgi. Cilvēki apkārt… nomākti, bez pozitīvām emocijām. Liekas, ka šeit ir tāda depresīva noskaņa, ka gribas ātrāk izkļūt ārā no tās, gribas atkal projām uz Lielbritāniju. Agrāk, kad pastāvīgi dzīvoju Latvijā, to tā nejutu. Liekas, kaut kas šeit ir mainījies.
– Varbūt mainījusies esi pati?
– Jā, varbūt. Tas arī droši vien notiek nemanot. Es redzu, kādi ir tie latvieši, kas tagad jau pēc manis iebrauc Lielbritānijā meklēt darbu un vēlas, lai viss viņu dzīvē risinātos kā uz burvju mājiena. Grib, lai viņiem par pliku velti dod naudu! Tā nenotiek! Zinu no savas pieredzes, ka varbūt pat ir jāiet cauri ellei, nezaudējot uzņēmību un paļaušanos uz saviem spēkiem, lai galā sasniegtu stabilitāti. Man tur pirmais gads bija šausmīgs. Es devos darba meklējumos uz Lielbritāniju, atsaucoties firmas sludinājumam. Aizbraucām no valsts kopā ar draudzeni. Jāstrādā bija lauksaimniecībā – pat naktī zem klajas debess! Un bija pat tā, ka par darbu mums nesamaksāja! Elle! Ar pašas izveicību tiku dzīvē uz priekšu un tagad visiem, kas grib braukt strādāt ārzemēs, iesaku – ir pilnīgi garām atsaukties sludinājumiem, kas piedāvā darbu ārzemēs! Tas jādara tikai un vienīgi ar labu paziņu starpniecību. Tad ietaupīsies nauda, nervi un varēs izvairīties no pārpratumiem. Firmas darba meklētājiem sola vienu, bet piedāvā gluži citu. Vismaz līdz šim tā ir bijis. Nav paradīze!
– Droši vien mājās gribēs atgriezties tie, kas būs iekrājuši nopelnīto?
– Jā, tas nu katram ir jāizlemj pašam, ko cilvēks vēlas: strādāt ārzemēs un krāt nopelnīto vai arī notriekt vārda tiešā nozīmē. Ja cilvēks ir atbraucis sakrāto naudu nodzert, tad viņam tā makā neturēsies. Ja darbu ārzemēs atbrauc meklēt cilvēks, kas Latvijā bijis pēdējais dzērājs, manuprāt, viņa cerības neattaisnosies. Būs ar negodu jābrauc atpakaļ. Ir vajadzīga uzcītība. Lai gan starp maniem paziņām ir arī tādi, kas mājās uzdzīvojuši uz nebēdu, bet Lielbritānijā pratuši nostāties uz kājām, ir pārlauzuši sevi. Man prieks par tādiem cilvēkiem, par palaidņiem, kas kļuvuši par kārtīgiem strādātājiem, par ģimenes cilvēkiem. Tomēr jāsaka, ka jaunieši lielākoties uz ārzemēm nebrauc krāt nopelnīto, viņi grib labi dzīvot. Ir tādi, kas pēc tam atgriežas Latvijā tukšā. Taču viņi ir labi pavadījuši laiku ārzemēs, ir labi dzīvojuši. Es nemācētu tā mētāties – tad tur, tad atpakaļ. Esmu pieradusi pie tā, ka saņemu atalgojumu katru nedēļu. Es zinu, ka man būs nauda. Nevaru vairs iedomāties, ka algu saņemtu tikai vienreiz mēnesī, kā tas bija Latvijā.
– Vai pati šodien svešumā jūties labi?
– Es tur jūtos kā mājās. Man patīk tā laipnība, kāda valda starp cilvēkiem. Tur cilvēku nevērtē pēc tā, kas viņam mugurā. Latvijā gan, te jaunieši gatavi pēdējo naudu atdot par modernu apģērbu, lai tikai izskatītos kā no modes žurnāla vāka. Lielbritānijā tas nav raksturīgi. Nejūtu arī nekādu diskrimināciju tāpēc, ka neesmu pamatiedzīvotāja. Palīdz arī tas, ka nu jau diezgan labi runāju angliski. Tā kā darbā esmu kopā ar dažādu tautību cilvēkiem, labi saprotu arī poliski, lietuviski, krieviski. Poliski saprotu pat labāk nekā krieviski. Valodas iemācos automātiski, sarunājoties ar cilvēkiem. Ar lietuvietēm, kas strādā ar mani kopā, iznāk daudz sarunāties viņu valodā, jo tās visas ir sievietes gados, angļu valodu viņas nepārvalda nemaz. Man pašai angliski sarunāties ir visvieglāk.
(Vairāk lasiet 7.augusta “Dzirkstelē”)
