Jā, ne velti saka: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” Arī es vēl joprojām mācos, lai gan – senioru stāžs jau sasniegts. Tā pirms gadiem divdesmit atklāju jaunu literatūru un līdz ar to arī neizzinātas seksa virsotnes. Tā mācījos uzturā iekļaut jaunu pārtiku, privātas tālsarunas risināt jebkurā laikā un vietā, pensiju saņemt uz ielas no bankomāta utt. Ko gan daudz par to visu teikt? Tāds nu cilvēkam liktenis – dzīvot līdzi laikmetam. Ja vien nebūtu apstākļi un notikumi, kas pārāk neatbilst manai izpratnei par to, kas ir taisns un kas greizs. Ja dzīvotu lauku viensētā vai personīgā mājā, gan jau daudz ko justu citādāk, bet nu, šajā karstajā vasarā, manas bēdas ir arī citu daudzdzīvokļu māju kaimiņu bēdas. Lai gan – varbūt ne visiem veicas tā kā man.
“Visu vajag pamēģināt!” saka jaunie un tik mēģina! Ar pilnu krūti, nevis tā kā mēs, seniori, – tā piesardzīgi, ar apdomu, respektu un līdzatbildību. Protams, arī man vēl atmiņā zelta jaunības gadi, kad staigājām pa ballēm, pavadījām meičas un braukājām ar močiem, tomēr nu redzu un dzirdu – kaut arī viss notiek tāpat, tomēr – savādāk… Tumsai iestājoties, viss tikai sākas! Mašīnas uzgāzē, kaucina bremzes, puiši sacenšas rupjību izkliegšanā, meitenes – spiegšanā. Krūmos šķind pudeles… Vai tagad tā izrāda simpātijas?
Kāds džentlmenis piebrauc vāģi pie sirdsdāmas loga (nez kurā stāvā – pirmajā vai piektajā) un rūcina, rūcina – laikam jau gaida, kad iesils… Hm, motors vai meiča? Gaida agri no rīta, gaida vēlu vakarā. Un visi nama kaimiņi arī gaida – kad beigs rūcināt un citi varēs nodoties miega valstībai.
Nu, bet tās jau tādas lietas, par kurām rakstīts un runāts daudz, bet jēgas tāpat nekādas. Vienam otram esmu aizrādījis, bet – lietu kārtība tāpat nemainās. Paziņas man reizi pa reizei aizrāda: „Ko tu satraucies, pasauli tāpat nepārtaisīsi!” un, labu gribot, pamāca: „Kazi, saudzē nervus – domā pozitīvi!” Un, lai man tas labāk padotos, vēl iedod pāris grāmatas pastudēt. Tās izlasījis, sapratu, ka gandrīz katrai rīcībai var atrast pozitīvu skaidrojumu. Savādi gan…
Ņēmis šos padomus pie sirds, šoreiz gribu pastāstīt par to jauno pieredzi, kuru man vakarnakt atklāja trešā stāva kaimiņš – dzīve balkonā ar tās plusiem (un mīnusiem). Tā kā man pašam nav cerību to pielietot, jo savulaik man tika piešķirti apartamenti pirmajā stāvā, gribu padalīties ar citiem. Pozitīvi. Varbūt jums noderēs.
Pieredzes apgūšana sākās dienā – ar skaļām balkona sarunām un plāniem par gaidāmo baļļuku. Karstā laikā, kā saprotams, gandrīz visos dzīvokļos logi tiek turēti vaļā, tāpēc jau laikus tiku informēts, ka man apkārt dzīvo lohi, nūģi un vēl kaut kādi zvēri un ka šajā naktī par miegu būs jāaizmirst.
Tad sekoja aktīva segu un sedziņu purināšana un pat raibu grīdsegu klapēšana. To raibumu pamanīju, kad augšstāvā kāda balss nokliedzās: „Aiii, nokrita!!” Dzirdēju, kā kaimiņiene pacēla balsi par savu balto palagu likteni, bet viņas sauciens kārtējo reizi izvējoja Visumā. Tāds nu mums, apakšstāvu iemītniekiem, liktenis…
Augšas kaimiņi laikam jau bija izdomājuši ietaupīt laiku un spēkus, bet kā ar pozitīvu skatu no pirmā stāva iemītnieku puses? Labi, ka nekrīt kas smagāks un ķepīgāks?
Pēcpusdiena pienāca ar kārdinošu grilētas vistiņas un šašlika smaržu, kas viļņveidīgi uzvēdīja ap visu daudzstāvu namu kvartālu. Ah, kā siekalas saskrēja mutē! Uz šo izjūtu fona dūmu smarža šķita pat patīkama, – nu, vismaz man, pirmajā stāvā. Nezinu gan, kā jutās tie, kuri balkonos bija izkāruši žāvēties veļu… Un tomēr, meklējot pozitīvo pusi – te nu visiem tika skaidrs, ka vismaz kaimiņiem būs gardas vakariņas.
Kā vēlāk sapratu, – tie tikai sagatavošanās darbi nakts svinībām, kuras sākās krietni pavēlu ar modernu mūziku un dziesmām. Par laimi, īsi pirms pusnakts troksnis aizrībēja lejā pa kāpnēm, laukā pa durvīm un cauri visai pilsētai riņķu riņķiem.
Sačubinājis spilvenu, gatavojos pirmajam sapnim, kad sarunas un smiekli balkonā atjaunojās. Puisis kaut ko gribēja, meitene turējās pretim, tad viens uz otru sakliedza un – iestājās klusums.
Pozitīvā pieredze – svaigais nakts gaiss atvēsina sakarsušus prātus.
Hm, svaigs gan tas bija tikai periodiski – tad, kad vējš cigarešu dūmus izdzenāja visos virzienos…
To, ka kāds tomēr palicis uz balkona, sapratu, kad krūmos pie loga nokrita tukša pudele. Tak, ne jau no tā Dieva, tā Kunga rokas! Apgriezis spilvenu uz otru pusi, centos atgriezties redzētajā sapnī.
Tinkš! Krūmos nošķindēja vēl viena pudele. Jā, kādēļ gan mantu krāt kādā stūrī, ja var izlīdzēt citiem? Kādam no rīta tukšās pudeles nevajadzēs lasīt pa konteineriem, bet svaigā gaisā pa krūmiem. Cerams, ka sētniece nepagūs pirmā.
Vēlreiz apvēlu spilvenu uz otru pusi, lai gan par sapņiem vairs pat nedomāju. Nopriecājos, ka laulene aizbraukusi pie meitas un mazbērniem, citādi visu nākamo dienu man nāktos klausīties žēlabās, ka tāda bezmiega nakts pie laba gala nevienu nenovedīs, īpaši cilvēku pensijas gados.
Pēc vairākkārtējas grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem miegs mani tomēr atrada, bet ne uz ilgu laiku. Pamodos no lietus pakšķēšanas uz skārda palodzes. Vai, laikam sākas solītais negaiss!
Jau rausos no gultas, lai aizvērtu logus, kad lietus pēkšņi mitējās. Hm, tas nu gan bija īss… Brīdi prātojis par šo fenomenālo dabas parādību, negaidītas apjausmas pārņemts, pietrūkos gultā sēdus – tas tak nemaz nebija lietus!! Ha! Puisis par daudz šķidruma uzņēmis! Un izdomājis, ka, dzīvojot balkonā, nav obligāti jāiet atviegloties uz poda.
Tā vietā, lai skaļi un sulīgi nolamātos, cenots domāt pozitīvi… Vēlreiz apgūlies, sapratu, ka iemigt tāpat nespēšu – ja jau šis sadomāja pa mazajām, kas notiks, ja pa nopietno?? Bet – vai nu tik traki būs…Tas taču nav TIK vienkārši izdarāms…
Trinos un grozījos, līdz izdzirdēju nošķindam vēl vienu pudeli, tad nobūkšķam vēl kaut ko ne pārāk smagu. Kaut kur augšā notrinkšķēja saliekamās gultas atsperes un iestājās klusums.
Laimīgi smaidīdams, arī es laidos miegā.
Kad pamodos, atkal lija lietus. Tikpat īss un pēkšņs kā iepriekšējais. Uztvert pozitīvi? Hm, nezinu gan… Un kurš tīrīs mana dzīvokļa logu un palodzi?
Šī doma man nedeva mieru līdz pat rīta gaismai, kad balkonā acīmredzot iznāca Viņa. Īsā saruna ātri vien pārslēdzās uz ritmiskiem atsperu trinkšķiem, kunkstiem un kaisles pilniem vaidiem. Eh, būtu blakus mana Vijolīte… Ai, kā vēl pačamdītu!
Protams, sekss svaigā gaisā noteikti ir daudz veselīgāks nekā telpās, un vēl kas – kaimiņiem arīdzan nav nepieciešamības zvanīt uz maksas numuru, lai palūgtu atsūtīt dārgās rozā biksiņas pa pastu…
Pēc tādām aktivitātēm, saprotams, gan balkonā, gan apkārtējos dzīvokļos iestājās atslābuma pilns klusums līdz pat dienas gaismai. Arī es beidzot tiku pie miera, bet, līdzko pamodos, steidzos pie loga. Dzirdēju, kā balkonā virs manis kāds vēl saldi krāc, bet lejā pie loga kāds cits jau nokopis nakts dzīves pēdas. Visticamāk, sētniece. Ar bažām aplūkoju loga rūtis, bet manīju vien dzeltenīgus pleķus uz palodzes skārda.
Kad mājās pārradās Vijolīte, viņa uzreiz man klupa krāgā: „Vecais, ko nakti esi darījis? Redzu, ka acis aizpampušas!”
Tad nu arī kā pie bikts izstāstīju visu, kā bija. Noklausījusies manu tēlaino stāstījumu, viņa nopūtās: „Tad redz, ko ar tevi tās grāmatu gudrības padarījušas! Pozitīvi vien domāt! Bet vajadzēja tā, kā tavs tēvs jaunībā – pār celi un siksnu rokā, un vēl visus sūdus pašam likt savākt!”
Un nelīdzēja taisnošanās, ka manos gados… Un vispār – par fizisku ietekmēšanu var sanākt nepatikšanas. Vijolīte manī nemaz neklausījās un spītīgi palika pie sava – tādiem razbainiekiem vajadzīga stingra vīrieša roka!
Un tā galu galā vainīgais paliku es. Labi, ka vismaz palodzi jau biju notīrījis. Kā te lai domā pozitīvi?
