Pieņemsim atstāsta šādu ievirzi. Proti, todien, 7.augustā, gar Vecgulbenes muižas kamīnzāli gadās iet nejaušam garāmgājējam tādā brīdī, kad no telpas daudzbalsīgi braši skan: “Sveiks lai dzīvo!”
“Kādu godina,” viņš secina.
“Tur retrosaiets,” paskaidro viens no muižas apkalpes.
“Viņi dzied paši sev,” bilst cits, kurš ir autostāvvietas tuvumā, jo šurp atvizinājis vienu no dziedātājiem. Viņš arī zina teikt: “Tur skolotāja Elmāra Kavača klase kārtējā salidojumā.”
Tā gan. Tur – kamīnzālē – uz atmiņu stundu neskaitītu minūšu garumā atkal vienkop ir viņi. Klase. Un tas ir satikšanās prieks, kas tur palo un dzirkst.
Pirms sēsties “solos”, tas ir, ap šīs iestādes un pašu jauki klāto cienasta galdu, der paraudzīt, cik tad ir to, kuri ieradušies. Gulbenietes Gunta, Anniņa un “Līdumu” Aina, kas gaidpilnajā gaisotnē bijušas kā dežurantes, līksmo: ieradušies visi Dzīves žurnālā reģistrētie un atbraukt solījušie, attaisnoti izņemot divus – Intu un Ojāru, kuri citkārt ir bijuši klāt. Ko nozīmē ierasties? Tie šobrīd ir attālumi: Laimai – no Liepājas, Agridai – Krāslavas, Vītai – Cēsīm, Ainai – Limbažiem, Zigrīdai – Pļaviņām, Rīgas četrotnei – Vijai, Ņinai, Ilgvaram, Jānim – no galvaspilsētas.
Lai tiktu pie galda kartē mudinātā: “Patērzēsim kādu brīdi…”, atmiņretro vadību uzņemas Jānis (mums kopš skolas laikiem – Tiga), pedagogs mūža garumā. Un tad – maisam gals ir vaļā. Kā ikreiz – vismaz piecos gados reizi. Šoreiz atskats un ieskats – pāri sešdesmit gadiem, jo 1950.gada rudenī fotoattēlā tvertie kļuvām Gulbenes vidusskolas abiturienti (pavasarī visi – absolventi). Skolas izlaiduma palielināta fotogrāfija arī ir muižā līdzpaņemta. Tādējādi šinī salidojumā klāt no aizsaules ir gan klases audzinātājs Elmārs Kavacis, gan skolas direktore Velta Turina, gan citi skolotāji. Pie joprojām mundrās kādreizējās fizkultūras skolotājas Olgas Ozoliņas – Grasas ar rožu buķeti un fotoatgādni dodas delegātu pāris personīgi pateikt paldies par tā laika sporta aktivitātēm skolā.
Tencinājums pagājušā gadsimta vidus Gulbenes vidusskolas pedagogiem aužas cauri katra no šo atmiņu ritinātāja atskatam uz skolas daudzpusīgo devumu, uz audzinātāju augsto inteliģences raudzi.
Atmiņu un dzīves rites klāstā paiet pēcpusdiena. Atkal zinām cits par citu to, kas nozīmīgs. Atkal kopā smiets, jokots, dziedāts. Un dalīta arī sāpe.
Bet kā tad stundā ar “uzskates līdzekļiem”? Neņemiet ļaunā, Ņinas Ramona un Tikmeru ģimenes Rūdolf! Tie – jūs! Jo arī mēs reiz bijām tik jauni, rosīgi un gaiši. Uzslavai lai der tā laika augstākā atzīme – piecnieks (šoreiz gan kliņģera veidolā).
Priecājies, Gulbenīt! Te tavi savulaik lolotie gulbēni. Lai viņi savā gadu kalnā aizvien ir sveiki un veseli!
Vienlaikus – visu mūsu sirsnīgs paldies Vecgulbenes muižas atsaucīgajam un rūpīgajam personālam!
