Raugos, kā pīlādžu zari arvien vairāk sagumst zem smagās sarkano ogu nastas, kā putni pamazām pulcējas baros un domā par tālām zemēm, kā pļavās zāle ilgojas pēc zaļuma, bet mežā brūklenes nebeidz griezt savus vaigus pretim saulei. Šķiet, daba ir tā, par kuru varētu runāt nebeidzami, un arī tad viss vēl nebūtu pateikts.
Raugos šajā mierā un domāju, cik labi, ka mūs vismaz pagaidām vēl nav skāruši dramatiski plūdi, ka brīvi varam ieelpot spirdzinošo rīta gaisu, ka, ļaujoties vakara mieram, stāvot uz sava nama balkona, varam noraudzīties saulrietā. Mēs ļaujam savam smaidam salieties ar garāmgājēju smaidiem, savus smieklu treļļus sapinam kopā ar bērnu smiekliem pagalmā. Mums pieder miers. Tas miers, kas pēc dienas gaitām ļauj aizvērt namdurvis, zinot, ka būsim drošībā. Miers, kas ļauj satikt savus tuvos un mīļos. Miers, kas ļauj mums piepildīt to, pēc kā tiecamies. Tomēr šis miers liek mums apzināties, ka tad, kad aiz loga plosās vētra un zibens šķēpi nežēlīgi triecas zemē, kad plūdi aizskalo mājas un ciematus, kad koki kapitulē ugunsliesmu skavās, mēs līdzināmies tikai nieka sīkām būtnēm – bezspēcīgām dabas varenuma priekšā. Tādos brīžos mums gribas aizvērt acis un aizspiest ausis, lai neko nedzirdētu un neredzētu, tomēr pat tad mēs nespējam no tā visa norobežoties, lai dzīvotu tikai savu sapņu, iedomu un ilūziju pasaulē. Neatceros, kurš to ir teicis, bet mēs tiešām esam tikai “smilšu graudi pasaules lielceļu putekļos”, tāpēc steigsim izbaudīt šo mieru, kurā dzīvojam šodien un tagad, jo nezinām, kas mūs sagaida rīt!
