Aicinājumam uz interviju Olga Oziniece atsaucās labprāt, jo viņai ar “Dzirksteli” jau saistās pirms diviem gadiem piedzīvots patīkams pārsteigums. Olgas kāzu bildes “Dzirksteles” konkursā ieguva otro vietu. Kopā ar vīru Aldi viņa pēc tam izbaudīja dāvanu – romantiskas vakariņas krogā.
Dzimusi Rimstavās, tagad dzīvo Gulbenē un par savas dzīves prioritāti ir izvēlējusies ģimeni. Tā īsumā varētu raksturot Olgu, kas, būdama vēl pavisam jauna, jau paspējusi izmēģināt naudas pelnīšanu ārzemēs, tomēr pārliecinājusies, ka viņu tas nesaista. Ir strādājusi vispirms vācu šūšanas fabrikā, tad apsardzē, tomēr sapratusi, ka starp meitenēm šuvējām jūtas vislabāk un atgriezusies kādreizējā darbavietā. Lai arī ienākumi neesot lieli, viņa vienalga vēlas dzīvot un strādāt dzimtajā pusē. “Jā, dzīvojot ārzemēs, varbūt arī nav jāskaita santīmi, te ir, tomēr šeit ir manas mājas,” saka Olga.
Pašlaik viņa ir satraucoša notikuma gaidās. “Gaidām puiku,” dalās priekā Olga.
Jaunietes valoda mutuļo kā priecīgs strauts. Viņa stāsta, ka nejūtas tipiska Olga. “Es neteiktu, ka man savs vārds ļoti patīk. Tas ir izplatīts. Kad mācījos Gulbenes 2.vidusskolā, man visapkārt bija Olgas. Audzinātāja, lai atšķirtu mūs, vienu sauca par Olgu, otru par Oļu, trešo par Oļečku. Un vienalga, ja vērsās pie vienas Olgas, atsaucās visas reizē,” viņa smejas.
Parasti šā vārda nesējas tiekot raksturotas kā mērķtiecīgas optimistes. “Es pēc dabas esmu kautrīga, no visa jaunā neteiksim, ka baidos, tomēr raugos skeptiski,” atzīst pati. Viņa dzīvē neesot nekāda kalnu gāzēja. Esot mierīgs cilvēks, kas paļaujas, ka viss notiks, kā būs lemts.
“Mans vārds rakstos pirmo reizi minēts 1865.gadā. Ir samērā sens un klasisks. Un vienalga saku, ka neatteiktos no cita vārda. Mammai bija padomā vairāki vārdi, tikai pēdējā brīdī viņa izvēlējās, kā mani nosaukt. Viņa lasīja romānu, kurā bija varone Olga, Viktora meita. Tā kā arī mana tēva vārds ir Viktors, viņai likās, ka abi šie vārdi kopā skaisti skanēs. Tā es kļuvu par Olgu, Viktora meitu,” stāsta jauniete.
Prieks tomēr esot par to, ka vārdadiena svinama vasarā, kad daudz saules, puķu, kad dārzā un mežos ogas. Šovasar gan Olga pārāk maz esot našķojusies ar zemenēm, jo tās karstumā jau dārzā šķīda kā zapte. Toties citas dārza ogas ēstas gardu muti. Mežā gan pagaidām vēl neesot bijis iespējas ieiet. Tomēr viņa cer rudenī pasēņot un pati savām rokām ielasīt dzērvenes ziemai. Taču pagaidām Olga cenšas par diviem pārciest ļoti karsto laiku. Viņas glābiņš ir ventilators, kas iegādāts pirms vairākiem gadiem un šovasar lieti noder.
