Lasu kārtēju ziņu par kādu vīrieti, kurš, sitot ar lāpstu, kucēnam salauž sprandu, un domāju, kur vienā cilvēkā var būt tik daudz nežēlības un cietsirdības. Kur un kāpēc rodas vardarbība? Vai tai ir arī kaut kāda robeža? Es gribu to saprast, bet nespēju.
Vīrietis tik ļoti kucēnu sakropļojis, ka veterinārārstam nācies to iemidzināt. Šādus tik tiešām šokējošus stāstus nākas dzirdēt palaikam. Tikai pirms pāris dienām arī pie mums, redakcijā, vērsās kāda sieviete, lai paustu savu satraukumu par kaimiņu, kurš, viņasprāt, nežēlīgi noslepkavojis kaķeni ar visiem kaķēniem. Un vai šādus vairs vispār var saukt par cilvēkiem, jo normāls cilvēks ar veselu saprātu šādi taču nerīkojas.
Kādā pasaulē mēs dzīvojam? Vai, darot pāri neaizsargātiem, šos cilvēkus nemoka sirdsapziņa? Un vai viņiem vispār tāda ir? Varbūt, spīdzinot dzīvnieku, viņi izjūt labsajūtu?
Šādiem cilvēkiem būtu jāpiespriež visbargākais sods, jo nevar attaisnot nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.
Dzīvnieku aizsardzības likumā ir uzsvērts, ka cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt. Un to vajadzētu saprast ikvienam, arī nelasot likumu! Tas taču ir tik elementāri – nedarīt pāri!
