Mums ar vīru ir kopīga ģimenes ārste. Agrāk tikām pat abi reizē devušies uz vizīti pie viņas. Pēdējā laikā gan vairs ne – tikai katrs par sevi. Kad mūsu kopdzīve sašķobījās, sāku slimot. Bija vajadzīga medicīniskā palīdzība, tāpēc vērsos pie ģimenes ārstes. Vārds pa vārdam un es ieminējos, ka man vajadzētu kādas vieglas nervu zāles, jo vīrs ir aizgājis no manis un es no pārdzīvojumiem nespēju pat naktīs gulēt. Viņa noklausījās to tā, it kā es viņai stāstītu par iztrūkušu un pazaudētu blūzes pogu. Nodomāju, ka varbūt katru otro viņas pacienti pusmūžā ir pametis vīrs, tāpēc sakaunējos un apklusu. Daktere man izrakstīja balderjāņu pilienus un, man jau durvīs esot, piebilda: “Ar seksu vajag nodarboties, tad nervi būs kārtībā!”
“Es jau labprāt, bet nav ar ko,” iebildu es. Un tad ārste beidzot tā cieši paskatījās manī: “Ko nu melšat, esat vēl gana jauna un pievilcīga. Sakārtojiet sevi un atrodiet mīļāko!”
Neko vairāk neatbildēju. Man būtu gribējies, ka daktere vismaz paustu nosodījumu mana vīra adresē, teiktu, piemēram, “ak, kāds viņš ir muļķis, ka pametis tādu sievieti”! Taču – nekā. Ne zilbes par to, cik viņš stulbs un es jauka.
Ārstes pārākuma apziņa palika man prātā kā tāds adatas dūriens. Nav brīnums, ka tieši tāpēc pie paziņām painteresējos par dakteres privāto dzīvi. Izrādījās – arī no viņas aizgājis vīrs. Tad es visu sapratu… Viņa padomu man deva no savas pieredzes. Sāku ārstes teikto nopietni pārdomāt. Pat biju gatava rīkoties, līdz kādā jaukā dienā, iedama uz veiklu pēc bulciņām, atdūros pret lepnu vieglo, pat nezinu, kādas markas tas bija. Nodomāju: nolikuši, kā pagadās, ka taisni ceļā cilvēkiem. Un tad neviļus ielūkojos salonā. Mani pārsteidza tas, ko ieraudzīju. Mana dakterīte sēdēja vadītājas krēslā plikās, apaļās ciskas uz stūres salikusi, un eiforijā smaidīja pa visu ģīmi. Nodomāju – dulla palikusi, vai?! Un tad pamanīju vīrišķa galvu, kas snaikstījās dakterītei starp kājām. Paliku kā sālsstabs, kad apjēdzu, ka tas vīrišķis taču ir mans vīrs… Viņi ne manīja, ne juta kāda cita klātbūtni, par mani nemaz nerunājot.
Kā vēja plēsta nesos mājās. Mocījos trīs dienas. Es burtiski uzvārījos. Un tad man dzima plāns. Piezvanīju uz manas ģimenes ārstes prakses vietu, klausuli pacēla medmāsa. Es pieteicu ārstes vizīti mājās. Sadzejoju sev drūmu diagnozi ar augstu temperatūru, klepu un nelabu dūšu. Todien uz darbu negāju. Sēdēju mājās uz vakts. Pēcpusdienā pie manām dzīvokļa durvīm zvanīja, es vilkos atvērt. Tur jau uz sliekšņa viņa stāvēja ar nevainīgu ģīmi un čiepstēja: “Vai dakteri saucāt?”
Es neko neatbildēju. Arī nelaidu istabā. Tikai ar veiklu rokas kustību izlēju viņai tieši uz galvas visu balderjāņu tinktūras pudelīti – līdz pēdējai pilītei. “Traka esi, vai?” viņa iebrēcās. Es atbildēju itin mierīga: “Nu ja! Bet gan jau izveseļošos, kad man būs sekss ar citu sievu vīriem, tāpat kā tas ir jums.” Un ar šiem vārdiem, es izstūmu viņu aiz durvīm, prom no manas veselības aprūpes, prom no manas privātās dzīves. Tagad meklēju sev citu ģimenes ārstu, vēlams vīrieti.
