Šobrīd mums valstī esot izveidojusies
paradoksāla situācija –
darba meklētāji stāsta, ka
darbu nevarot atrast, bet
darba devēji burtiski lūdzoties, lai piedāvā
darbiniekus, jo nav kas strādā.
Vai tiešām ir tā, ka starp vairāk nekā
225
000 darba meklētāju
nevarētu atrast piemērotus darbiniekus? Man īsti negribētos tam
ticēt. Cita lieta – ja darba devējam ir tādas prasības pret darba
ņēmējiem, kuras ne kurš katrs var izpildīt. Un vēl, iespējams, tiek
piedāvāts neadekvāts atalgojums ieguldītajam darbam. Tad jau nav
brīnums, ka cilvēki negrib
strādāt.
Var jau teikt, ka cilvēki ir slinki un
negrib strādāt, un viņiem vajadzīgi nezin kādi zelta kalni. Taču
šobrīd katrs domā, kā izdzīvot, kā spēt samaksāt komunālos
maksājumos, kā paēdināt bērnus un nodrošināt viņiem iespēju
pienācīgi sagatavoties skolai. Cilvēki nevēlas eksistēt un, saņemot
algu, domāt, ko tad šoreiz lai izvēlas – nomaksāt iekrājušos
parādu, piemēram, par apkuri vai nopirkt bērniem ēst.
Cilvēki nestrādās par grašiem smagu un
atbildīgu darbu, ne jau velti viņi tad labāk izvēlas doties peļņā
uz citām valstīm. Taču tajās firmās un uzņēmumos, kur tiek
nodrošināts labs atalgojums, šķiet, nekad nav bijis problēmu ar
darbiniekiem.
Ja jau mūsu valstī nav iespējams
saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, tad varbūt vajadzēja domāt, kā
mazināt dzīves dārdzību. Ko tad cilvēks, piemēram, var atļauties,
saņemot minimālo algu, ja visas patēriņa preces un arī maksas par
pakalpojumiem ir vismaz dubultojušās, ja ne pat trīskāršojušās.
