Jānis Lapss: “Komandā ir izveidojusies ļoti jauka atmosfēra.”
FB “Gulbene 2005” komanda veiksmīgi turpina spēlēt Latvijas čempionāta 1.līgā. Tiesa, pagaidām joprojām vienīgais no mūsu puses puišiem, kurš spēlē šajā komandā, ir Jānis Lapss.
– Kā tu pievērsies futbolam? – Sportojis, protams, esmu visu laiku. Arī skolas laikā esmu spēlējis futbolu, taču nopietni trenējies nebiju. Viss nedaudz nopietnāk sākās pirms kādiem trim gadiem, kad notika atlase uz Latvijas olimpiādi. Atlases turnīrā mēs spēlējām pret Balvu futbolistiem, uzvarējām un tikām arī uz olimpiādi. Togad tika komplektēta arī Gulbenes komanda 1.līgai un mani uzaicināja tajā spēlēt. Tā pamazām tas viss arī sākās. Nospēlējām vienu sezonu 1.līgā, kas gan bija arī vienīgā, pēc tam spēlējām tepat reģiona turnīros. Tad nāca šis gads un pārbaudes spēle, kuras laikā guvu vārtus un tiku uzaicināts pievienoties komandai, kas šogad spēlē Latvijas čempionāta 1.līgā.
– Vai var teikt, ka futbols tevi saista vairāk nekā citi sporta veidi?
– Vasarā man vairāk patika spēlēt futbolu, savukārt ziemā – basketbolu. Taču tagad tiešām varu teikt, ka futbols man patīk labāk. Esmu jau kādu laiku patrenējies pie trenera Mihaila Koņeva un esmu sapratis, cik daudzveidīgi un interesanti var būt futbola treniņi.
– Kā tu jūties šajā komandā?
– Sākumā, kad tikko tiku uzaicināts spēlēt komandā, bija diezgan grūti. Pirmajā pārbaudes spēlē braucām uz Valmieru. Bija ļoti dīvaina sajūta – nevienu nepazinu, šķita, ka būs ļoti grūti. Arī treniņnometnē Ukrainā biju noraizējies, jo uzdevumi bija sarežģīti, man nedaudz traucēja arī tas, ka viss notika krievu valodā, taču man palīdzēja Liepājas puiši. Uzskatu, ka šobrīd mums ir izveidojusies ļoti jauka atmosfēra komandā. Mēs atbalstām cits citu, pieredzējušākie puiši kaut ko pamāca. Kolektīvs mums tiešām ir ļoti labs – man patīk!
– Tev droši vien ir daudz ko mācīties no komandas biedriem.
– Protams! Es uzskatu, ka tehniskā arsenāla man nav gandrīz nekāda, bet daudzi no viņiem ir trenējušies jau kopš bērna kājas. Man ir daudz kas jāapgūst. Reizēm nedaudz ir “škrobis”, ja kaut kas neizdodas, taču ir jācenšas un ar laiku tas atmaksāsies un viss sanāks.
– Vai, tavuprāt, ir jātrenējas no bērna kājas, lai kļūtu par labu futbolistu, vai tomēr ir iespēja izsisties, sākot spēlēt arī kaut kad vēlāk?
– Es domāju, ka treniņi būtu tomēr jāsāk jau bērnībā, tad jau tiek ielikti pamati, apgūta tehnika, domāšana kļūst citādāka, ir vajadzīgās zināšanas. Daudzi, protams, bērnībā ir vienkārši tāpat dzenājuši bumbu, varbūt viņi arī ir talantīgi, taču viņiem nav šīs domāšanas un zināšanu.
Tagad mūsu spēlējošais treneris Igors Korabļovs trenē bērnus. Cik ir dzirdēts, viņi ir ļoti priecīgi, kā Igors vada treniņus. Es uzskatu, ka tieši tāpēc ir vajadzīgi kvalificēti un zinoši treneri, arī attieksmei ir jābūt pareizajai. Manuprāt, Igoram ir ļoti laba attieksme. Ja ar viņu būs ilgtermiņa sadarbība, domāju, mums augs laba jauno futbolistu paaudze.
– Vai tu kaut kā īpaši noskaņojies pirms došanās laukumā?
– Nē, šķiet, ka neko tādu īpašu nedaru. Taču vienreiz komandas biedrs Dmitrijs Vorobjovs man ieteica pirms spēles uzlikt baltu lentu, kas ciešāk notur kājsargu, sakot, ka tad gūšu vārtus. Tas bija tieši pirms spēles ar Jūrmalu. Es uzvilku un tiešām šajā spēlē guvu vārtus. Tas man tā nedaudz lika aizdomāties, taču droši vien tā bija vienkārši sakritība. Pēc tam vairs gan to neesmu darījis, esam tikai pasmējušies par šo gadījumu. Man tiešām nav nekādu īpašo rituālu. Ir tikai jāiet un jāspēlē, ja tiek dota šāda iespēja.
– Kādas izjūtas tevi pārņēma, gūstot pirmos vārtus šīs komandas sastāvā?
– Tas bija fantastiski! Vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija ļoti svarīgi vārti. Tobrīd spēles rezultāts bija 2:2 un es guvu izšķirošos vārtus. Arī šī spēle bija ļoti svarīga. Jūrmala mums bija lielākie konkurenti. Viņus pieveicot, mūsu atrāviens kļuva vēl lielāks. Tāpēc arī man bija divtik liels prieks! Protams, arī skatītāju ovācijas bija fantastiskas, tas bija ļoti patīkami!
– Kas tev palīdz labāk nospēlēt un parādīt sevi?
– Tie viennozīmīgi ir skatītāji un viņu ovācijas. Ir patīkami, ka, izejot laukumā, viņi atbalsta mani. Protams, palīdz arī vēlme parādīt sevi. Ir jācenšas, jādara viss iespējamais, lai treneris dotu iespēju pēc iespējas vairāk būt uz laukuma un spēlēt. Protams, es apzinos, ka neesmu tik pieredzējis, taču tas nemazina manu vēlmi spēlēt. Un treneris tiešām arī dod šo iespēju.
– Kā tu vērtē komandas trenera darbu?
– Treneris ir strādājis ar daudzām komandām un ir ļoti zinošs. Viņš seko līdzi mūsdienu futbola tendencēm, tas atspoguļojas arī viņa darbā. Viņam nepatīk vienkāršs futbols, kad bumba tikai tiek dzīta uz priekšu un tiek gūti vārti. Viņš saka – mums ir jāgūst bauda, spēlējot futbolu, turklāt ir jāspēlē skaisti, lai arī cilvēkiem patīk skatīties šo spēli. Viņš vienmēr uzsver – ja arī mēs jūtam, ka esam uzvarējuši konkrētajā spēlē, ir jāspēlē līdz galam un jāspēlē skatītājiem, lai viņiem ir prieks nākt uz spēli un baudīt to līdz beigām. Treneris mums tiešām ir ļoti kompetents, un viņš ir īstajā vietā!
– Vai, tavuprāt, Gulbenē vispār bija vajadzīga šāda komanda, kurā pagaidām gan spēlē galvenokārt spēlētāji no citurienes?
– Pārbaudes spēlē visiem Gulbenes futbolistiem bija dota iespēja, ikviens varēja rauties melnās miesās, lai pierādītu sevi, taču trenerim, acīmredzot, iepatikos es. Taču kopumā uzskatu, ka tas mums nāk tikai par labu, ka ir tapusi šāda komanda. Turklāt šajā reģionā nav tik augsta līmeņa komandas. Gulbenē ir ļoti labas sporta bāzes, te var labi organizēt treniņprocesus. Šķiet, ka futbols Gulbenē ir atdzīvojies.
– Uzvarot šīgada čempionātā, nākamgad komandai būs iespēja spēlēt virslīgā. Kā, tavuprāt, tur varētu veikties? Vai arī sevi redzi komandas sastāvā?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es negribu prognozēt, kā veiksies, jo nav zināms, kāds būs komandas sastāvs. Kas būs ar manām iespējām? Nezinu. Domāju, ka, komplektējot virslīgas komandu, vairāk tiks ievērots sportiskais princips – izvēlēti tiks labākie un stiprākie. Taču parasti virslīgā spēlējošai komandai ir dublierkomanda vai otrā komanda, kas spēlē 1.līgā, kur mēs spēlējam arī pašreiz. Domāju, ka pirmajā līgā tad arī būs iespēja vairāk spēlēt gulbeniešiem. Arī man pašam tur droši vien būs iespēja spēlēt. Protams, priekšā vēl ir gandrīz gads, ir arī iespējas sevi pilnveidot un pierādīt. Laiks rādīs, kas notiks!
– Kā tu vērtē tiesāšanu 1.līgā?
– Man šķiet, ka mūsu spēlēs tiesāts tiek ļoti korekti. Mūsu sporta direktors Romāns Lajuks ir izbijis tiesnesis, turklāt viņš ir bijis ļoti labs tiesnesis. Domāju, ka viņa kolēģi negrib kļūdīties, zinot, ka viņš sēž un vēro šo spēli no malas. Taču ir dzirdēts, ka citās spēlēs ir gadījušās kaut kādas kļūdas. Bet mēs visi esam tikai cilvēki un visi mēdzam kļūdīties, arī tiesneši. Tas taču ir futbols, un ar to tas arī ir interesants!
– Vai tev ir palicis prātā spilgts moments no kādas spēles?
– Spilgti atceros spēli Latvijas olimpiādē pret Ventspili. Negatīvs moments bija tas, ka pretiniekiem šo spēli palīdzēja uzvarēt tiesnesis, savukārt pozitīvi – ka mēs pret tik spēcīgu komandu bijām pat vadībā ar 2:0, lai gan mūsu komanda, patiesību sakot, nemaz tik laba nebija. Taču, varu teikt, ka katra spēle paliek atmiņā ar kaut ko citu un katrā spēlē ir daudz spilgtu momentu.
– Kāds ir tavs mērķis futbolā?
– Pašlaik, protams, pats svarīgākais ir, lai komanda veiksmīgi turpina šo sezonu un pabeidz kā uzvarētāji. Kā būs nākotnē? Es ne par ko īpaši nesapņoju, laiks rādīs. Kļūt par profesionālu futbolistu gan es noteikti nevarētu, nedaudz par vēlu esmu sācis spēlēt. Lai gan, protams, tas nav izslēgts. Pašam tikai būtu jācīnās par to.
– Vai tu seko līdzi arī pasaules un Latvijas futbola aktivitātēm?
– Jā, protams! Kad notika Pasaules čempionāts futbolā Āfrikā, mēs katru vakaru ar puišiem to skatījāmies. Es jutu līdzi Spānijas komandai, kas arī kļuva par čempionāta uzvarētājiem. Sekoju līdzi arī tam, kas notiek Latvijas futbolā.
– Kurš ir tavs mīļākais futbolists?
– Man ļoti patīk Laionels Messi, jo viņš ar savu augumu paveic ko tādu, ko diez vai kāds cits jebkad spēs. Viņš ir ļoti ātrs, veikls un tehnisks spēlētājs – cepuri nost viņa priekšā.
– Ko vēl tu dari bez futbola?
– Tagad vasarā cenšos aktīvi pavadīt laiku kopā ar draugiem – dodos peldēties, uzspēlējam volejbolu. Labprāt skatos arī interesantas filmas, grāmatas gan nelasu.
Šogad pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un rudenī uzsākšu darbu Stāmerienas pamatskolā. Es domāju, ka man patiks strādāt ar bērniem. Esmu bijis praksēs, viss jau ir zināms, vienīgā problēma ir tā, ka laukos parasti ir ļoti maz inventāra, Stāmerienā nav arī sporta zāles. Esmu gan dzirdējis, ka tiek plānots to celt – tas būtu lieliski! Tad būtu vēl papildu motivācija strādāt un visu to, ko esmu apguvis es pats, sniegt bērniem.
