Mūsu katra privātās likstas nekad neaizēnos vispārējās tendences novadā, valstī vai pasaulē. Tas ikvienam ir skaidrs. Tādu domāšanu jeb neredzēšanu tālāk par savu degungalu var uzskatīt par mietpilsonību, bet var arī – par saimnieka skatījumu uz problēmu. Taču – vai esam gatavi paši iesaistīties to risināšanā? Varbūt vēlamies tikai kritizēt?
Tirgus. Tā ne reizi vien gribējies sacīt par dažādu iedzīvotāju grupu savas sāpes, problēmas (vai nekompetences) publisku izkliegšanu novadā, kritizējot pastāvošo kārtību vai nekārtību, reālu vai iedomātu problēmu. Protams, bez diskusijas nevar iztikt, jo, kā saka, strīdos dzimst patiesība. Taču nu jau liekas, ka patiesības cena ir diezgan asiņaina. Diskusijas karstumā izskan apvainojumi, aizdomas un līdz ar zemi tiek nolīdzināta profesionāļu pašcieņa, saskarsmes kultūra. Traki! Sevišķi, ja finālā izrādās: jaunu riteni izdomāt neizdodas. Liela brēka, maza vilna. Pēc pamatīgas naidošanās nākas atgriezties pie tās pašas akas, kurā nupat iespļauts. Ai, kā negribas no tās dzert, bet nāksies.
Ne reizi vien liekas, ka mēs saceļamies pret kaut ko tikai stila pēc vai tāpēc, ka dzīve ir grūta, ka par visu maksājam pārāk dārgi. Mums tik ļoti gribētos, lai politiķi, par savu reitingu gādādami, parūpētos par tautu, par mūsu vieglākām dienām. Bet ko tad, ja tie izrādās tikai priekšvēlēšanu solījumi? Bet mēs esam uzķērušies! Nu vairs atliek tikai kost pirkstos. Mums šķiet, ka līdz kardinālām pārmaiņām automātiski viss būs citādi, labāk, pa jaunam, līdz attopamies – līdz ar netīro ūdeni ir izliets bērns. Arī tāda var būt pieredze! Un tā mums māca: brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!
