Tuvojas skolas laiks. To raksturo arī lielā drūzma grāmatu veikalos, jo daudzi steidz vēl nopirkt iztrūkstošo skolas gaitām.
Var jau moralizēt – kā vienmēr viss tiek atstāts uz pēdējo brīdi. Bet daudzreiz šis solis ir aizķēries aiz ikdienišķas problēmas – nav naudas. Vasarā, protams, ir vieglāk ģimeni uzturēt, ja ir savs piemājas dārziņš. Vieglāk arī tāpēc, ka bērniem nav jāiet skolā, jo tad ir vairāk jādomā, ko bērnam mugurā vilkt un, protams, kā pabarot. Taču skolas sākums daudzus iedzen stresā, jo ir vajadzīgs ne tikai pats nepieciešamākais, bet reizēm skolai ir arī kādas īpašas prasības. Un tad katrs lauza galvu, kā iziet no situācijas. Ar bērnu nodarbinātību vasarā pie mums, kā zināms, ir bēdīgi, jo pat pieaugušajiem nav darba. Un tad nu daudzas ģimenes gaidīt gaida ogošanas un sēņošanas laiku. Pārdotās meža veltes neapšaubāmi papildina ģimenes budžetu vai tobrīd ir vienīgais iztikas avots. Bet arī te valsts pamanījās uzlikt nodokli. Lai gan saka, ka to samaksā ogu uzpircēji, finālā cietēji tāpat ir ogotāji un sēņotāji, jo iepirkuma cena uz nodokļa rēķina, protams, sarūk. Iepriekšējās ziemas bargums un šīs vasaras karstums arī darījis savu. Augļu un ogu raža ir niecīga ne vien piemājas dārzos, bet arī mežos. Tātad tie, kas cerēja uz lieku latu makā, lasot ogas un sēnes, šovasar nākas vilties. Ja iepriekšējā vasarā meža veltes tika vestas maisiem vien, šovasar iepirkuma cenas ir krietni lielākas, toties iepērkamās produkcijas ir maz. Ikreiz, kad uzpirkšanas punktā ieripo divritenis ar pusaudzi, kas uz svariem liek nepilnu melleņu vai brūkleņu spaini, jūties līdzvainīgs, ka svari uzrāda ne jau to lielāko ciparu. Taču tad, kad nopelnītais ir saujā, gandarījums tik un tā neizpaliek – būs par ko nopirkt vajadzīgo.
