Ar pāris nedarbiem Lienītes vasaras Martas tantes mājās vis nebeidzās, jo galu galā – tos jau nemaz nevarēja saukt par nedarbiem. Vien labi domāta rīcība – praksē pielietot žurnālos lasītās gudrības, kaut vai, ja atceramies, vareno mušu baidīšanas akciju ar tomātu lakstiem. Galu galā izrādījās, ka labi vien bija sanācis – kartupeļu raža Martas tantes dārzā izdevusies kā nevienu gadu.
Tāpēc, kad klāt bija kārtējā vasara, Lienīte atkal tika posta ciemos uz laukiem – kā nekā arī Ieviņai tad īsāks laiks. Turklāt – šķita, ka nu jau visas iespējamās blēņas padarītas, mācības no tām gūtas un, meitenēm pieaugot lielākām, nekas prātam neaptverams vairs nav padarāms. Kaķēni izauguši, tomātu un kartupeļu laksti izpētīti, pašas kļuvušas krietni apdomīgākas un prātīgākas.
Tāpēc, atstājusi meitenēm norādījumus, kādi darbiņi no rīta paveicami mājās, un katram gadījumam piekodinājusi nesastrādāt kādas blēņas, Martas tante mierīgu sirdi devās uz siena pļavu.
Pabrokastojušas pašas, pabarojušas cāļu saimi un saplūkušas lapas trušiem, Ieviņa un Lienīte klīda pa mājas pagalmu, īsti nesaprazdamas, ko varētu vēl pasākt. Zemenes jau gandrīz noēstas, rotaļas ar lellēm, skolām un ārstiem sen jau apnikušas… Smilšu kastē viss pa vecam – mājas, sētas, dārzi un kūkas kā vakar cepti, neviena neaiztikti, nu nemaz nevilināja veikt kādus uzlabojumus.
– Es izdomāju! – pēkšņi izsaucās Lienīte. – Es no mājām paņēmu līdzi dažus vecos žurnālus, „Atpūtas”. Gribēju tev parādīt, kādas tur dāmām frizūras. Varbūt mēs arī ko tādu varētu sev izveidot?
Ieviņa ar prieku piekrita, un jau pēc mirkļa abas meitenes bija ērti iekārtojušās uz dīvāna. Ieviņai līdz šim nebija nācies skatīt tādus žurnālus, tāpēc viņa ar interesi pētīja katru fotogrāfiju. Neredzētas bija ne tikai dāmu frizūras, bet arī tērpi. Ar tādiem dāmas noteikti gāja uz operu – vismaz blakus attēliem tā bija rakstīts. Daži fotoattēli bija izdevušies tik iespaidīgi, ka meitenei šķita – no tām pat uzvēdī smaržūdeņa un pūdera aroms.
Dažas bildes Lienīte, kā jau pilsētniece, steidza komentēt, skaidrojot, kā nēsājamas garās kleitas, kā stiprināmas greznās platmales, cik klusi skan soļi uz operas grīdceliņiem un cik mīksti tur krēsli.
Kas ir pūderis, Ieviņa jau bija paspējusi noskaidrot – mammas kumodes atvilktnē atradās apaļa kartona kārbiņa, kurā noslēpti samtaini rozā putekļi. Piebāžot tiem degunu, šķavas klāt kā likts. Reiz meitene bija manījusi, kā mamma ar apaļu pindzeli klāj tos uz pieres un zoda. Vēl joprojām Ieviņai prātā tā smarža, kas uzvēdīja, mammai pirms promiešanas pieliecoties pie meitenes.
– Vai zini, Ieviņ! – pēkšņi iesaucās Lienīte. – Mums taču nav nevienas kopīgas fotogrāfijas! Varbūt aizbrauksim uz pilsētu nofotografēties!
– Hm, bet kā gan mēs tur tiksim? Tas nav nemaz tik tuvu, – prātoja Ieviņa. – Kamēr kājām turp aiziesim, puse dienas paies.
– Tava mamma parasti brauc ar zirgu. Varbūt mēs arī tā varētu? Ratos iekšā un uz priekšu! – no savas iedomas neatkāpās Lienīte. – Tu taču esi ar ratiem braukusi?
– Jā, esmu gan, – Ieviņa domīgi bilda. Viņa mēģināja atcerēties, ko mamma pie ratiem darīja, pirms izbrauca no sētas… Izveda zirgu, aplika sakas, nostādīja starp ilksīm…
– Varbūt pagaidīsim mammu? – Ieviņa nedroši ieminējās. – Gan jau viņa pēc pusdienām arī gribēs braukt uz pilsētu.
– Bet vai labāk nebūtu, ja mēs tavai mammai sagādātu pārsteigumu? „Re, kāda mums jauka bildīte!” – Lienīte iztēlojās rādām jau gatavo foto. – Mamma noteikti priecātos, ka mēs pašas to esmu izdarījušas! Viņa jau tā ar darbiem pārņemta.
– Jā, priecātos gan… – Ieviņa šaubīdamās piekrita.
– Nu, tad jau viss kārtībā! Mums tikai jāsapucējas, lai fotogrāfijā smuki izskatāmies, – izrīkoja Lienīte. – Es vilkšu balto blūzi ar kuplajiem volāniem!
Aizrāvusies ar domu par pucēšanos, arī Ieviņa uz brīdi aizmirsa bažas par zirga jūgšanu. Nu vajadzēja domāt, kā smuki sasukāt matus, kā izgludināt labos svārkus…
Visvairāk laika aizņēma frizūru taisīšana – negribējās tā vienkārši, kā ikdienā. Ja varētu izdomāt, kā interesantāk saspraust bizes… Vispirms mēģināja viena otrai, tad katra pati sev, tad atcerējās Martas tantes lokšķēres, un drīz vien ondulācijas bija gatavas. Nu tik ratos un uz pilsētu!
Jā, ratos… Labi, ka Brunis ganījās tepat pie mājas un vēl ar visiem iemauktiem. Nu atlika tikai zirgu iejūgt ilksīs, bet gan jau ar Lienītes gudro padomu palīdzību Ieviņa arī to paveiks…
Brunis, par laimi, bija gudrs un rāms zirgs, tāpēc, juzdams, ka paredzama rikšošana, labprāt stājās ratu priekšā.
Kā nu prazdama, tikusi galā ar sakām un siksnām, Ieviņa no istabas atnesa raibi austo segu, pārsedza to ratos iemestajam salmu klēpim, bet tad pēkšņi attapās:
– Bet mums taču nav naudas! Par velti mūs neviens nebildēs!
Apmulsušas meitenes stāvēja pagalma vidū un juta, ka viņu doma par fotografēšanos var izčibēt. Martas tante bija tālajā pļavā, un mājās būs tikai pēcpusdienā. Turklāt – abas taču bija izlēmušas viņai par savu nodomu neko neteikt.
Lienīte sasprindzināti mēģināja rast kādu risinājumu. Viņa taču tik daudz ir lasījusi! Vai tiešām šajās žurnālu gudrībās neatrastos arī kāda šai reize, derīga?
Kur citi dabū naudu? Kaut ko pārdodot, iemainot… Jā, ir!
– Zini ko! Paņemsim no bēniņiem vienu žāvētā speķa gabalu! Gan jau par to fotogrāfs būs ar mieru mūs nobildēt! Un naudu nemaz neprasīs! Tava mamma arī priecāsies, ka nauda ietaupījusies, un gan jau nemaz nedusmosies – jo mums taču būs kopīgais foto! – Lienīte sajūsminājās par atrasto risinājumu.
Apsvērusi draudzenes ieteikumu, Ieviņa tur nesaskatīja neko sliktu – pareizi, tā dara arī kaimiņiene – atnes medus burciņu un no mammas pretim saņem olu grozu. Turklāt – speķa gabalu bēniņos vēl bija pietiekami, varbūt mamma pat nepamanīs.
Tā nu Ieviņa nocēla pašu lielāko speķa gabalu,- ej nu sazini, cik tās bildes dārgas, – ietina baltā drāniņā, un abas meitenes beidzot lepni iesēdās ratos.
Satvērusi grožus, Ieviņa lepni uzsauca Brunim:
– Kusties nu, žiglais!
Viņa bija dzirdējusi, ka tieši tā zirgu mudina mamma. Un Brunis tad, īpaši nemudināts, slaidā riksī laiž uz pilsētu.
Izbraucis no pagalma, zirgs kā parasti pielika soli. Priecīga, ka viss norit, kā nākas, Ieviņa vēl meistarīgi nožvidzināja pātagu zirgam gar sāniem, un nu tas aiztraucās gandrīz vai aulekšiem.
Kādu gabaliņu rikšojis, zirgs piepeši saniķojās – sāka mētāt galvu un grozīties, it kā gribētu atsvabināties no sakām. Vēl pēc brīža Ieviņa pamanīja, ka sakas pavisam sašķiebušās. Gribēdama zirgu apturēt, viņa pievilka grožus, bet Brunim tas acīmredzami nepatika – atmetis galvu, viņš saslējās uz pakaļkājām. Meitenes nobijās ne pa jokam.
Ieviņa sauca:
– Bruni, stāvi! Stāvi!!
Lienīte piebalsoja:
– Bruni, mierā!! – bet Brunis nemitējās.
Laikam jau saredzējis glābiņu kaimiņu pļavā, kādā līkumā viņš pēkšņi metās pāri grāvim. Nelīdzēja nedz Ieviņas turēšanās grožos, nedz Lienītes spiedzieni – gaisā nozibēja meiteņu papēži, un rati vienā mirklī uz sāna atradās grāvī. Laikam jau ne pārāk labi iejūgts, zirgs viegli atraisījās no iejūga un, sajutis brīvību, aizrikšoja pāri laukam.
Abas meitenes, sapinušās raibajā segā, kūņojās grāvmalē un visādiem nelāgiem vārdiem apveltīja nabaga Bruni – viņš, protams, bija galvenais vainīgais, ka plānotais brauciens tā izgāzies.
Par laimi, kritiens bija sanācis mīksts, un nekādu nopietnu traumu abām nemanīja, lai gan sāpēja arī nelielie nobrāzumi uz ceļgaliem un sasistie sāni. Tobrīd viņas vēl nedomāja par gaidāmo bārienu, jo vairāk uztraucās par greznajām baltajām blūzēm, kurām uz elkoņiem nu rēgojās zaļi pleķi, un audums šķita galīgi sabojāts. Lasīdamas viena otrai no greznajām lokām salmu stiebrus, meitenes vēroja, kā pa ceļu šurp steidzas kaimiņš.
„Jēkabs nu būs dikti dusmīgs, – tas dullais Brunis taču aizskrēja tieši uz viņa dārzu!” sagatavodamās nepatīkamajam, klusībā pie sevis sprieda Ieviņa.
Kaimiņš, par laimi, nebija dusmīgs, drīzāk uztraucies. Apjautājies, vai meitenēm nekas nekaiš, viņš steidza pāri laukam meklēt Bruni. Bez zirga palīdzības ratus no grāvja tāpat neizvilkt.
Laikam jau meiteņu kliegšana un Bruņa zviegšana bijusi dzirdama tālu, jo uz ceļa tālā gala nu bija manāma arī Martas tante.
– Nu gan būs,- abas fotografēties gribētājas bažīgi saskatījās.
Sapratušas, ka no brāziena tāpat neizmukt, meitenes centās savākt grāvmalē izbirušās mantas – segu, somiņu, matu suku, speķa gabalu…
Jā, bet kur tad tas ir? Baltā drāniņa mētājās zālē, bet – saturu nekur nemanīja. Kārtīgi izložņājušas grāvmali, rūpīgi pārmeklējušas ceļmalu, meitenes aizgāja pat līdz tuvējam dīķītim – varbūt tur iekritis? Lienīte gan sprieda, ka tik tālu diezin vai tas būtu ripojis, visdrīzāk izkritis jau iepriekš, kad Brunis sācis raustīt ratus.
Lai kā viņas meklēja, no paprāvā gaļas gabala – ne miņas…
Tikmēr klāt jau bija Martas tante, un nu nācās viņai visu ieceri izstāstīt no sākta gala. Par laimi, tūlīt jau arī Jēkabs atveda zirgu, un tūlītējais bāriens izpalika. Rati tika izvilkti uz ceļa, un visi kopīgi atgriezās mājās.
Sukas, protams, tika – mājās. Un tikai Ieviņai, bet Lienītei – bāriens vien. Kā nekā – ciemiņš. Ieviņa gan par to nevainoja Lienīti, bet mammu – abas taču bija līdzvainīgas!
Kā atklājās, Martas tante visvairāk pārdzīvoja par zudušo žāvētās gaļas gabalu, jo Ieviņa dzirdēja, kā vēlāk viņa žēlojās Lienītes mātei:
– Tas tavs skuķis vienmēr kaut ko izdomā! Un vēl manu Ieviņu ievelk nepatikšanās! Kur prāts! Tik mazām meitenēm vienām braukt uz pilsētu! Un galvenais – mans lielākais gaļas gabals pagalam! Kā akā iekritis! Gribēju to jums prombraucot iedot līdzi, bet…
Par fotografēšanos, saprotams, meitenēm tovasar bija jāaizmirst – pēc Martas tantes domām – skāde bija sanākusi daudz lielāka nekā iespējamie izdevumi.
Samierinājušās ar domu, ka vēl jau būs citas vasaras, ko abas pavadīs kopā, meitenes ilgi par to neraizējās. Turklāt – Lienīte plānoja lūgt mammai uzaicināt Ieviņu ciemos pie viņām, un tad varbūt abas tiks pie īsta Rīgas fotogrāfa. Tas gan samaksai neņems žāvētu gaļas gabalu, – to Lienīte zināja skaidri, tāpēc viņa izlēma visu gadu krāt savu kabatas naudu, lai nākamajā vasarā kopā ar Ieviņu nofotografētos.
