Gunārs Pusts jau gadu ir Satiksmes uzraudzības rotas vecākais inspektors Gulbenē jeb, vienkāršāk sakot, ceļu policijas priekšnieks. Viņš uzskata, ka lieli sodi nemazinās pārkāpumus un cilvēkam pašam ir jābūt apziņai, ka nedrīkst pārkāpt noteikumus.
– Ko varat teikt par autovadītāju braukšanas kultūras tendencēm Gulbenē?
– Braukšanas kultūra nav pasliktinājusies, piemēram, avāriju skaits ir krietni mazinājies. Es uzskatu, ka vadītāju braukšanas kultūra ir atkarīga no viņu maka biezuma. Arī apdrošinātāji šobrīd citādāk skatās uz apdrošināšanas gadījumiem un vairs nemaksā pa labi, pa kreisi. Tieši tādēļ arī cilvēki vairāk sāk domāt, kā braukt. Protams, nevar noliegt, ka gadās arī pa kādam satiksmes negadījumam, taču nekad nebūs tā, ka nebūs neviena satiksmes negadījuma.
– Kā jūs raksturotu mūsu autovadītājus?
– Autovadītāji nav pieklājīgi, arī pret ceļu policijas inspektoriem viņi nav sevišķi pieklājīgi. Es tiešām nezinu, no kā tas ir atkarīgs – varbūt tāda ir mūsu mentalitāte, varbūt mēs esam pārāk agresīvi vai naidīgi cits pret citu noskaņoti. Gulbenē īpaši bieži nevar novērot tādas situācijas, kad cilvēki labprāt palaistu cits citu un pateiktos pēc tam.
– Kāda situācija ir ar agresīvajiem autobraucējiem?
– Protams, ir mums arī šādi braucēji, taču sevišķi daudz viņu nav. Viņi ir visur. Piemēram, Alūksnē ir ļoti liela disciplīna, taču arī tur ir agresīvie braucēji un melnas švīkas uz asfalta tāpat kā pie mums. Esmu interesējies arī citos rajonos, arī citviet naktīs notiek brīnumu lietas. Jā, šos agresīvos autovadītājus ir grūti noķert, un, jo vairāk viņus ķer, jo vairāk viņiem gribas izrādīties. Protams, mēģinām cīnīties ar viņiem, un gan jau ar laiku izdosies ierobežot šos jauniešus, kuriem patīk izrādīties.
– Šovasar atkal tika palielināti sodi par braukšanu reibumā, kā tas ir ietekmējis dzērājšoferu skaitu?
– Mainījies nav it nekas. Kā viņi bija, tā ir joprojām. Tāpat, ieskaitot velosipēdistus, nedēļā ir četri pieci aizturētie par braukšanu reibumā. Es uzskatu, ka nekas šo situāciju nespēs mainīt. Ja tas būs no mazām dienām ieaudzināts, tad cilvēks to arī nedarīs. Ar sodiem mēs varam tikai mazliet ierobežot šo skaitu. Ja cilvēkam pašam nebūs šīs apziņas, viņi domās, kā apiet mūs, nevis nedzert.
– Pēdējā laikā ļoti palielinājies velosipēdistu skaits, kas brauc dzērumā. Vai pieļaujat, ka autovadītājiem sods tiek noformēts kā velosipēdistiem?
– Pieļauju, ka Rīgā un lielajās pilsētās tā varētu notikt, bet šeit tā nenotiek. Turklāt mēs arī velosipēdistus fotografējam ar velosipēdu uz policijas automašīnas fona. Sodīto velosipēdistu skaits ir palielinājies tāpēc, ka šobrīd tam tiek pievērsts daudz vairāk uzmanības. Kādreiz tas netika darīts, viņi varēja braukt, kā gribēja. Taču velosipēdistu tiešām ir daudz uz ceļiem un viņi arī pārkāpj noteikumus, sevišķi tas ir laukos. Protams, nezinu, vai velosipēdisti maksās šīs soda naudas, ja ne – tad būs atkal darbs tiesu izpildītājiem. Jāpiebilst, ka mopēdu vadītājiem tiek piešķirti arī soda punkti par braukšanu dzērumā.
– Kā gājēji ievēro ceļu satiksmes noteikumus?
– Daudzi gājēji šķērso ielas neatļautās vietās, jo viņiem negribas iet pāri gājēju pārejām pie luksoforiem. Manuprāt, luksoforos atļaujošajam zaļajam signālam vajadzēja degt nedaudz ilgāk, tad arī būtu mazāk problēmu.
Ir sācies arī skolas laiks, kad bērni dodas uz skolām. 1.septembrī kaut uz īsu brīdi mēģinājām aizbraukt līdz katrai skolai. Es uzskatu, ka bērni pietiekami labi pārzina ceļu satiksmes noteikumus. Septembrī notiek arī Drošības dienas, kad policijas darbinieki brauks uz skolām un stāstīs par drošību, bērni ar audzinātājām nāk arī uz policiju. Protams, par noteikumu ievērošanu aizmirstas tad, kad viņi ir lielākā barā – tad viņi neskatās neko, taču tāpat ir arī ar pieaugušajiem. Un tomēr nevar teikt, ka mūsu bērni ir ļoti nedisciplinēti uz ielām.
– Vai arī mūsu pusē drīzumā varētu tikt izvietoti fotoradari?
– Es domāju, ka tas nenotiks. Uzskatu, ka mums arī nav tik lielu šoseju, lai fotoradari būtu vajadzīgi. Vienīgi, ja Vientuļu robežkontroles punktu atver arī smagajam transportam un apkārt Gulbenei tiek izbūvēts apvedceļš, tikai tad tiem varētu būt nozīme. Transportlīdzekļu plūsma šeit nav tik liela, fotoradari šeit sevi neattaisnotu. Manuprāt, tā būtu lieka naudas izšķērdēšana. Protams, nevar noliegt, ka autovadītāji pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu. Domāju, ka to dara 95 % vadītāju. Mēs varam noķert tikai tik, cik varam – šoferi cits citu, protams, arī brīdina mirkšķinot un paziņojot pa rācijām. Jā, protams, var teikt, lai viņi riskē un brauc, cik vien ātri grib, bet lai viņi neapdraud citus. Varbūt atļautais ātrums, braucot ar mūsdienu mašīnām, varētu būt lielāks, bet jāņem vērā arī tas, kādi ir mūsu ceļi.
Apmēram pirms divām nedēļām aizturējām spāņus, kas brauca ar ātrumu 146 kilometri stundā. Viņi bija pārsteigti, jo Spānijā atļautais ātrums esot krietni lielāks. Viņiem nāksies maksāt 100 latu soda naudu. Šobrīd arī likumdošanā tiek gatavotas izmaiņas, jo ārzemnieku pie mums brauc diezgan daudz, taču soda naudas mēs viņiem nevaram uzlikt, bet tikai pabrīdināt. Ar spāņiem bija tā, ka viņi brauca ar Latvijā nomātu automašīnu, tādēļ viņi nevarēs nenomaksāt šo sodu, domāju, ka mašīnas īpašnieki to nepieļaus. Taču, piemēram, Polijā jau sen ir tā, ka tiek aizturēta automašīna, kamēr netiek nomaksāta soda nauda. Arī pie mums beidzot ir saprasts, ka ir kaut kas jādara, citādi viņus nevar ierobežot.
– Kādi ir raksturīgākie pārkāpumi?
– Tā ir atļautā ātruma pārkāpšana, drošības jostu nelietošana. Mani iepriecina, ka tās lieto cilvēki lauku pagastos, pilsētā gan tās netiek lietotas. Manuprāt, pilsētā, kur ātrumi nav lieli, tās arī nevajadzētu lietot. No tā, ka nelieto drošības jostu, vēl neviens ceļu satiksmes negadījums nav noticis, protams, negadījumā, ja nav lietota drošības josta, sekas var būt daudz smagākas. Tā ir pasīvā drošība. Tāda prasība likumā ir, un tā ir jāievēro.
Ļoti daudz automašīnu brauc bez skatēm, jo īpaši tas ir laukos. Cilvēki nespēj samaksāt visus nodokļus un skates. Šī tendence aizvien palielinās.
Ir apritējis gads, kopš tika izveidota Vidzemes reģionālā policijas pārvalde, kā šīs pārmaiņas ietekmēja ceļu policijas darbu?
– Mūsu darba specifika nav mainījusies. Reģiona vadība mūsu darbā daudz nejaucas, mēs paši varam plānot savu darbu. Lai arī viss ir samazināts, mēs esam palielinājuši darba efektivitāti. Ir sastādīts apmēram par 1000 protokoliem vairāk nekā pērn uz šo brīdi. Lai gan cilvēku ir mazāk, mašīnu ir mazāk (agrāk bija sešas, tagad – četras) un arī degvielas ir mazāk (vienai mašīnai mēnesī paredzēti 140 litri degvielas), mēģinām darīt visu, lai darba efektivitāte nezustu.
– Vai tiek plānotas vēl kādas reorganizācijas?
– Pašreiz gan nekas tāds nav dzirdēts. Pa šo gadu esam piestrīķējušies cits citam, sadarbojamies arī ar citiem novadiem un ar reģiona vadību. Taču, ja vēl notiktu darbinieku skaita vai resursu samazināšana, normāli strādāt nebūtu iespējams, jo mēs jau pašreiz strādājam ar pēdējām rezervēm. Nav runa tikai par ceļu policiju, bet arī par citiem dienestiem – jau tagad ir tā, ka vienam cilvēkam, piemēram, saslimstot, nav kam vairs viņu aizvietot. Runājot par finansēm – pašreiz ir pilnīgs klusums, redzēsim, kas notiks pēc vēlēšanām.
