Gulbenes vidusskolas sporta skolotājam Dzintaram Abakokam vārdu izvēlējies tētis. “Vienkārši viņam patika Raimonda Paula dziesma par dzintaru. Tieši tāpēc man deva tādu vārdu,” stāsta vārdadienas gaviļnieks. Ar citiem Dzintariem viņu vienojot kopīga īpašība – darbīgums. Gunnars Treimanis grāmatā “Vārdu noslēpumi” par Dzintara vārda nesēju raksta līdzīgi: “Raksturīgs spēks un garīgs možums. Dzīvi tver kā reibinošu kausu.”
“Esmu no tiem, kas dzīvē neapstājas, bet vienmēr meklē kaut ko jaunu,” uzskata gaviļnieks. Viņa dzīvē tā iegājies, ka vārdadiena vienmēr tiek svinēta ģimenes lokā. Tomēr tas notiek savā ziņā ekstrēmi. “Ir rudens. Mēs kopā izbraucam uz mežu pie Kaļņa ezera. Tur mums ir iecienīta atpūtas vieta. Saklājam galdu un visi ejam sēņot. Pēc tam atgriežamies ar ražu, sēžamies pie galda un svinam. Tas ir rudens pikniks ar sēņu lasīšanu. Man patīk šī tradīcija,” stāsta Dzintars. Kopā ar vecākiem un radu saimi tad sēņot dodas arī dzīvesbiedre Irīna un bērni – Sandis un Lelde. “Katrs bērns izdomā, kam ies līdzi – tētim, mammai vai vecmammai – un ejam sēņot,” saka Dzintars.
Tā kā šoreiz viņa vārdadiena iekrīt Bānīša svētkos, gaviļnieks pieļauj, ka sēņošanu nākšoties pārcelt uz citu brīvdienu šīs vai citas nedēļas nogalē. Lietains laiks viņam nav šķērslis. “Man nav pretenziju ne pret kādiem laika apstākļiem. Visam var pielāgoties – kā karstai vasarai, tā lietainam rudenim un aukstai ziemai, kas vēl būs. Uzskatu, ja cilvēks vēlas būt aktīvs, iziet no mājām, viņš to dara, neraugoties ne uz ko. Arī vislabākajos laika apstākļos mājās pie televizora paliks tie, kam šāda izvēle būs tuvākā,” uzskata Dzintars.
Sēņošana nav vienīgais ar mežu saistītais Dzintara hobijs. Viņam tuvs arī orientēšanās sports un tūrisms. Joprojām Dzintars arī trenē bērnus brīvajā cīņā. “Ir arī bijuši panākumi trenera darbā. Tagad ir jauna grupa, sākam visu no jauna,” stāsta treneris.
Dzintars arī pats visu mūžu ir sportojis, gūstot prasmes dažādos sporta veidos. Pats atzīst, ka šodien vairs nejūtas tik labā sportiskajā formā, kādā bija vēl nesen, tomēr joprojām vasarā viņš skrien, bet ziemā slēpo un uzspēlē hokeju. “Kādreiz es ar sportu nodarbojos aktīvi. Ir grūti neko nedarīt. Gribu labi justies,” uzsver Dzintars. Viņš taču pēc profesijas ir sporta skolotājs, audzēkņi uz Dzintaru raugās kā uz autoritāti. Vēl viens viņa hobijs – pasākumu apskaņošana, ieskaitot nodrošinājumu ar diskomūziku. No pieredzes Dzintars saka, ka arī ekonomiskās krīzes laikā cilvēki vēlas piedalīties pasākumos un priecāties par dzīvi. “Liekas, ka krīze vairāk ir mūsu sarunās, nevis praktiskajā dzīvē.”
