Tu pastiep roku, un manai plaukstai pieskaras tavs Noslēpums: “Tas tev!” – ilgus gadus sirds siltumā glabāts dzintara gabaliņš. Jūras izauklēts, medaini zeltains un gandrīz vai nevainojami gluds. “Gluži kā tu!”
Izbrīnā ieplešu acis. Tādu tu mani esot atradis, traukdamies sapņu karavelā pa ilūziju jūrām. Atradis, saudzējis, lolojis, sargājis.
Bet es esmu vien priedes asara – tveicē un salā rūdīta, sāļu jūras vēju glaudīta sveķu lāse, ar kāpu smilšu putekļiem uz vaiga. Mazliet sūra.
Mūsu pirksti uz mirkli saskaras. Varbūt – lai tu atmostos?
Bet tu spītīgi atkārto: “Dzintars!” un dedz medainas ugunis savās acīs.
Lai nu tā būtu – man negribas atņemt tev šo sapni. Ja nu tas tev ir vienīgais? Tāda es arī palikšu – tavos sapņos. Dzintaraina lāse, ar smilšu putekļiem uz vaiga.
