Jau kuro dienu televīzijā runā – sākušās Dzejas dienas. Nupat – pirmdienas rīta ziņu raidījumā intervijā ar atbildīgu darbinieci par paredzētajiem Dzejas dienu pasākumiem Rīgā neko ievērības cienīgu nesaklausīju. Vienīgi Ilze Srenga deva iespēju paskatīties aizgājušo gadu Dzejas dienu ierakstu fragmentus.
Runājot par dzeju, atmiņā nāk 20.gadsimta dzejnieku vārdi. To bija daudz. Un ievērojami.
Latvieši izsenis bijuši dzejas rakstītāji, to cienītāji un mīlētāji, lai kādā apspiestībā bijuši. Atcerēsimies tautasdziesmas!
Tikai šodienas dzejas rakstības maniere gan mulsina. Brīnos, kāpēc valodnieki klusē? Vai skolās vairs ir vajadzīga latviešu valodas gramatikas mācība, jo datoros, internetā pēc tik “smagām lietām” kā pieturzīmju, lielo burtu lietošana nav vajadzība? Bet – kas bija tas gudrais, kurš padarīja arī dzejas rakstību visu ar mazajiem burtiem un bez pieturzīmēm? Tad nu, lasītāj, lasi, kā proti, un saproti, kā gribi!
Cenšos palikt pie senām un atzītām vērtībām, kā piemēru ņemot latvju tautasdziesmu.
“Man nevajag vārdu spēli, es protu gleznot ar vārdiem…” Nevis rakstīt vienu divus vārdus rindiņā un vēl daudzkārt vienu atkārtojot, līdz lappuse pilna. Tā ir tikai vārdu spēle. Kur paliek domas kodols? Un “mīlestība” – tikai vārds uz papīra.
Viedus vārdus saka Valentīna Svīķekalne:
“Ja mēs visi viens otru mīlētu ar kosmisku apziņu –
Naids un ļaunums zustu, Dabas labvēlību justu:
Spētu attīrīt padebesi, Saule citādi spīdētu…”
