Vērtība – noderīgums, nozīmīgums, vērtīgums. Vērtības – dārgas lietas, parādības, kam liela nozīme. Tā latviešu valodas vārdnīca skaidro jēdzienu, kas aizvien biežāk ieskanas ļaužu leksikā kā sauciens pēc veldzējoša ūdens malka. Īpaši krīzes brīžos, kad iekšēji šķiet, ka pārstājušas darboties ierastās metodes. Ja līdz šim, piemēram, sociālais stāvoklis bija nodrošinājis prāvu draugu loku, zaudējot darbu, daudzi pazaudēja arī viņus, tāpat dzīves jēgu un lietu nozīmi.
Parāda, kas cilvēkam ir svarīgi
“Vērtības ir kā programmas, atskaites punkti, kā robežstabiņi uz lauka. Tās parāda, kas cilvēkam ir svarīgi,” salīdzina teologs un ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, piebilzdams, ka vērtībām tāpat kā idejām piemīt liels virzītājspēks, ko gan daudzi neprot izmantot savā labā. “Patlaban informācijas ir tik daudz, ka cilvēku galvās iestājies “ķīselis”. Kāds sacījis pavisam vienkārši: parādi, kam tu tērē savu naudu – tas arī atklāj tavas vērtības! Tās vienmēr izpaužas konkrētā rīcībā. Vienīgi, vai spēju definēt savas vērtības un saprast, kā pats izskatos uz to fona. Vai saredzu, ka kaut kas būtu arī jāmaina? Ja saku, ka man piemīt attiecīgas vērtības, piemēram, ģimene, bet neatrodu laiku, lai to koptu, patiesībā vien mānu sevi,” pārliecināts Sandis.
Vērtības veidojas dialogā
Vērtību gradācija un iedzīvošanās cilvēka raksturā ir diezgan sarežģīts process, turpina ģimenes terapeits. “Pastāv individuālās vērtības, kas veidojas dialogā ar sevi un vērtībām, ko ielikusi ģimene. Tie varētu būt pusaudža gadi, brieduma laiks, kad cilvēks meklē savus orientierus dzīvē un vērtē, vai pieņemt to, ko mācījuši vecāki. Tāpat pastāv visas sabiedrības vērtības – tādas kā nerakstīta vienošanās, kas norāda uz vispārpieņemtiem standartiem un uzvedības normām. Primitīvi runājot, ja gribu piederēt sabiedrībai, man jāspēlē pēc tās noteikumiem, citādi varu nokļūt cietumā. Vēl arī ir atsevišķu grupu vērtības – ja tev ir attiecīgas “krosenes”, esi pareizais un vari būt ar mums!” raksturo S.Ratnieks, norādot, ka vērtības nav atraujamas no noteiktas uzskatu sistēmas. “Mēs dzīvojam vidē, kas bijusi kristietības iespaidā, tāpēc atrodamies dialogā ar šīm vērtībām. Pat ja tās netiek sludinātas, šīs vērtības “dzīvo” cilvēku galvās. Intuitīvi saprotam, kas ir labi vai slikti, jūtam, bet pietrūkst izpratnes, kas un kāpēc, jo nav skaidra atskaites punkta. Piemēram, vai ir slikti zagt, un kurš teicis, ka to nevajadzētu darīt? Mūsdienu utilitārajā sabiedrībā, kurā uzskata – tas ir labi, ja man der, daudzi gan domā, ja zogu es, tas ir pieņemami, savukārt, ja zog man, tas ir slikti. Taču zagšana ir vēršanās pret cilvēka privātīpašumu. Ja to legalizētu, sabiedrība izjuktu pa vīlēm un iestātos haoss. Starp citu, visa mūsdienu likumdošana balstīta uz Bībeles baušļiem, kas ir tāds kā morāles kopsavilkums,” stāsta Sandis.
Kas piramīdas augšgalā?
“Cilvēka iekšējais saturs izpaužas domāšanā, emocijās un lēmumu pieņemšanā, kas pāraug rīcībā. Šīs piramīdas augšgalā atrodas attiecīgas vērtības. Svarīgi, kādas tās ir, jo atkarībā no tām, pārgrupējas visa sistēma. Ja mana galvenā vērtība ir nauda, ko sludina arī kapitālisms, būšu gatavs iet pāri līķiem, lai to dabūtu. Savukārt, ja augšgalā atradīsies ģimene, lai arī nauda ir svarīga, tā būs vien līdzeklis, nevis pašmērķis. Jautājums ir – ja uzskatu kaut ko par vērtīgu, ko esmu gatavs tam upurēt, kādus līdzekļus izmantot, lai to iegūtu? Vai veidoju attiecības tāpēc, ka man patīk attiecīgi cilvēki un vēlos būt ar viņiem kopā, vai tāpēc, ka apzinos, ka viņi reiz varētu man noderēt?” savu vērtību skalu mudina pārbaudīt S.Ratnieks.
Zinām par mušmirēm, bet ne melošanu
Varētu jau “dzīvot tik nost” un nerūpēties par vērtībām no «augstā plaukta», piemēram, par godaprātu, taisnīgumu un cieņu savā dzīvē, ja vien katra rīcība neradītu noteiktas sekas. “Jautājums vien, vai dzīvē būs iespēja individuāli pārbaudīt, kas notiks, ja noziegšos pret kādu vērtību. Mēs, piemēram, uzticamies informācijai, ka nevajag ēst mušmires, jo tās ir indīgas. Taču nav tādas pieredzes, ka samelojot uzreiz uzkrīt ķieģelis uz galvas. Izdarām vienreiz – nekas nenotiek, otrreiz – atkal nekā! Tomēr aplis kādā brīdī noslēdzas, kad citi ar šo cilvēku vairs nevēlas sadarboties, jo viņš netur savu vārdu un sagroza faktus,» skaidro Sandis. Viņš ir pārliecināts, ka dzīvošana saskaņā ar morāles vērtībām nozīmē dzīvošanu saskaņā ar sevi. “Brīdī, kad pārkāpju kaut ko, kas man ir vērtība, nonāku pretrunā ar sevi. Pat ja neviens cits to nav pamanījis, izjūtu kaunu un vainu. Cilvēks var nonākt draņķīgā situācijā, ja pastāvīgi ignorē savu sirdsapziņu. Arī ķermenis, ja ilgstoši nerūpējas par tā veselību, vienā brīdī var cilvēku “nolikt pie vietas”,” atzīst S.Ratnieks, iedrošinot katru mēģināt atšifrēt, kas viņa dzīvē ir svarīgi. Tā iespējams iegūt platformu, uz kā tālāk būvēt visu māju.
Skola ģimenē
Kristīne (36), lietvede: – Domājot par vērtībām, ko gribu ieaudzināt savā bērnā, pirmkārt vēlos, lai viņš ir cilvēks, kuram augsti morāles standarti un garīgās vērtības būtu daudz svarīgākas par materiālajām vērtībām. Vēlētos, lai mans bērns uz dzīvi un apkārtējiem raudzītos pozitīvi, cienītu citus, būtu draudzīgs un izpalīdzīgs, godīgs un spētu uzņemties atbildību par savu rīcību.
Kāds ir teicis: «Tas, ko mēs darām savā labā, ies bojā reizē ar mums, bet tas, ko mēs izdarām citu labā, būs nemirstīgs.» Savā ģimenē mēģinām bērnā ieaudzināt, ka cilvēkiem mums līdzās ir ļoti svarīgi pēc iespējas palīdzēt. Vēl nesen mans puika jautāja: «Kāpēc, mammu, tu tik daudz palīdzi citiem?!» Esmu sapratusi, ka mēs šeit, uz zemes, esam tāpēc, lai palīdzētu citiem cilvēkiem un viņi kļūtu labāki. Dievs man devis visu nepieciešamo, lai es pildītu šo misiju!
Jau no mazotnes daudz runājos ar savu dēlu un cenšos iemācīt, ka katrai rīcībai ir sekas. Tā kā ar vīru strādājam Rīgā, lielu dienas daļu mūsu dēls mājās ir viens. Viņam ir savi pienākumi, kas jāizpilda, un tas, manuprāt, ieaudzina cilvēkā atbildības izjūtu, kas vēlāk dzīvē ir ļoti svarīga. Kārlis ir ļoti patstāvīgs un uzticēto izdara katru dienu. Viņš zina, ja tas netiks paveikts, būs sods, piemēram, aizliegums skatīties kādu filmu vai spēlēt datorspēli.
Cilvēkos augsti vērtēju godīgumu un spēju piedot. To mācu arī savam bērnam. Lai arī kas notiktu un kādas kļūdas izdarītas, vienmēr jāsaka patiesība. Un vēl – ja kāds ir nepatiesi mūs apvainojis, aizskāris vai citādi sāpinājis, mēs esam tik spēcīgi, lai piedotu, un, ja paši nepareizi rīkojušies, varam lūgt piedošanu. Kārlis daudz reižu redzējis, kā tētis un mamma viens otram paprasa piedošanu. Esam to lūguši arī Kārlim.
Uzskatu, ka vislabākā skola, kur iemācīt bērnam šīs vērtības, ir ģimene. Mēs, vecāki, ar savu uzvedību to, kā runājam un rīkojamies dažādās situācijās, ieaudzinām bērnā. Ļoti vienkārša patiesība – ja mēs cienām citus, esam laipni, pieklājīgi un mūsu bērns dzird, ka savam priekšniekam nemelojam, arī viņš tā rīkosies. Ja vecāki ir īgni un neapmierināti par visu un visiem un tas tiek skandināts ik dienas bērna klātbūtnē vai arī viņš dzird, kā tiek aprunāti apkārtējie cilvēki, – tieši tas arī tiek ielikts bērnā!
