Arhibīskaps neatlaiž grēkus politiķiem, kas nespēj atteikties no shēmošanas
Saruna ar Latvijas katoļu baznīcas galvu, arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču notiek Gulbenes katoļu baznīcas pagalmā. Ir saulaina svētdiena. Draudze pēc dievkalpojuma nesteidzas iziet pa vārtiem. Daudzi vēlas vēl mirkli būt šā garīdznieka tuvumā, lai labāk saskatītu sejas izteiksmi, lai sildītos, redzot viņu smaidām. Ļaudis, šķiet, ir pārsteigti par to, cik saulains un jauns ir šis 55 gadus vecais vīrs, kas dzimis Gulbenes novada Lejasciemā, šeit pavadot sava mūža pirmo gadu. Savējais! Tā par Z.Stankeviču ar lepnumu saka novadnieki.
– Vai jums kopš dzimšanas ir tik saulains raksturs vai esat to sevī tīšām kultivējis?
– No dabas es esmu kautrīgs un nedrošs. Taču laika gaitā nāca izmaiņas manī. Pirmkārt, caur apzināto ticību, pie kuras es nonācu 1980.gadā. Un tad sākās gadiem ilgs darbs ar sevi. Man bija arī desmit gadu pieredze kristiešu – ekumeņu kopienā. Tur pamatnostādne bija būt atvērtībā pasaulei un Dieva klātbūtnei pasaulē, atvērtībā uz citām konfesijām, novērtējot visu to labo, kas ir pat citās reliģiskajās tradīcijās. Tā faktiski pat nebija tikai šīs kopienas nostādne, tā ir arī katoliskās baznīcas nostādne. Tas cilvēku likumsakarīgi mudina domāt pozitīvi. Patiešām var jau visur saskatīt tikai grēku un ļaunumu, kas ir visur, bet pasaulē nav tikai tas vien. Tomēr Dieva žēlastība ir lielāka par grēku. Tomēr pasaules radītājs un uz zināmā mērā likteņu virzītājs ir Dievs. Līdz ar to ir jāskatās uz visu no Dieva perspektīvas. Tas ir viens pavediens.
Otrkārt, triju gadu desmitu laikā esmu nopietni piestrādājis pie tā, lai atbrīvotos no postpadomju mantojuma. Padomju laikā cilvēkam bija zems pašvērtējums. Esmu tiecies atklāt savu patieso identitāti, kas izriet no tā, ka es esmu Dieva bērns. Esmu radīts pēc Dieva attēla un līdzības, līdz ar to, ja ikvienā cilvēkā ir dievišķā atblāzma, Dieva attēls, tātad no turienes izriet šā indivīda vērtība. Jēzus Kristus ir atdevis savu dzīvību pie krusta arī par mani, viņš to ir darījis, būdams Dieva dēls. Tas nozīmē, ka man ir bezgalīga vērtība. Tas ir tas dziļākais, teoloģiskais, Dieva atklāsmē balstītais pamats. No tā izriet mans pašnovērtējums.
Treškārt, prieka avots ir apziņā, ka jūties esam savā vietā, ja apzinies, ka esi atradis savu patieso aicinājumu un dari to, ko tev sirds liek.
Ceturtkārt, pozitīvas attieksmes avots ir manā personīgajā pieredzē balstīts caur Dieva atklāsmi.
Gulbenē dievkalpojumā 5.septembrī bija iestiprināšanas sakraments bērniem, kura laikā cilvēks īpašā veidā saņem Svēto Garu. Patiesībā tas tiek saņemts arī kristības sakramentā. Tikai specifika ir cita. Kristībās mēs kļūstam par kristiešiem, iestiprināšanas sakramentā tiekam apbruņoti, lai mēs varētu citiem liecināt par savu ticību. Ja tu esi atvēries Svētajam Garam, ja tu esi vēl kompromisā ar netikumu, ar grēku, tad tev palīdz garīgi augt Svētais Gars, kas ienāk tevī un piepilda tevi. Svētais Gars ir prieka un gudrības gars, kas atver acis uz pasauli. Turklāt atver ne tikai uz ļaunā redzēšanu, bet arī labo, kas ir pasaulē, uz Dieva klātbūtni, uz to labo, kas ir cilvēka sirds dziļumos.
– Labais kļūst stiprāks!
– Jā! Ja tu esi svētā gara pilns, tad esi arī prieka pilns. Un tas nav paviršs prieks. Tas ir prieks, kas nāk no sirds dziļumiem.
– Vai ir grēki, kurus jūs kā garīdznieks grēksūdzē neatlaižat? Piemēram, politiķiem, jo arī jums sāp sava valsts, sava Latvija!
– Tikai vienā situācijā nevar atlaist grēkus – ja cilvēks neapņemas laboties, ja viņā nav gatavības atstāt grēku. Ja viņš atnāk un saka: jā, tā ir, bet es dzīvošu tālāk tāpat, jo man tā labpatīk! Tad cilvēks nevar saņemt grēku piedošanu. Ja politiķis, kurš ir korumpēts, kurš zog, atnāk pie grēksūdzes un saka: darīju to, esmu iesaistījies shēmās, no kurām nevaru atteikties… Viņš nesaņems grēku piedošanu. Ja cilvēks turpina dzīvot grēkā un nav gatavs no tā atteikties, tad es nevaru viņam atlaist grēkus. Taču, ja cilvēks patiešām nožēlo un ir gatavs laboties vai vismaz darīt visu iespējamo, kas no viņa ir atkarīgs, lai mainītu savu dzīvi, tad viņš saņem grēku piedošanu.
(Vairāk lasiet 11.septembra “Dzirkstelē”)
