Pašnāvību skaits Latvijā samazinās – tik optimistiski pašlaik ir Veselības ekonomikas centra dati. Tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija tik un tā ir rekordiste – šogad katru dienu šeit vismaz viens iedzīvotājs ir atņēmis sev dzīvību. Liekas neticami, bet izrādās, ka tā diemžēl ir.
Kas ir tie, kuri ir nolēmuši pielikt savai dzīvei punktu? Kāpēc viņu lēmums ir tieši tāds? Bēgšana no bezizejas krīzes apstākļos? Ko valsts ir darījusi, lai to mazinātu? Kā tā cīnās ar bezdarbu? Kā palīdz tiem, kas nonākuši ar pamatīgā parādu nastu kaklā? Vai tā nav Latvijas kopējā problēma? Galu galā, kur slēpjas risinājums? Noteikti ir jābūt “baigajai dūšai” darīt sev galu. Varbūt ir gadījumi, kad pietrūcis tikai mazliet panākt pretī cilvēkam, lai tas nenotiktu.
Pēc statistikas rādītājiem Latvijas situācijā nav nemaz tik grūti nonākt līdz pašnāvībai. Bēdīga, bet patiesa aina – cilvēks zaudē darbu, nav iztikas līdzekļu, rēķini jāmaksā, ēst arī gribas, ejot meklēt darbu, tiec “atšūts” vienreiz, otrreiz, trešoreiz un tā bez gala. Sākas apburtais loks, bez izejas. Lai cik arī cilvēks būtu stiprs, bet, ja paliek pārāk smagi un nav, kas palīdz, tad rezultāts var būt arī šāds. Protams, šis nav vienīgais iemesls, bet tomēr viens no tiem. Kāds iebildīs – izeja ir vienmēr, vajag tikai gribēt! Bet ne visi var dibināt uzņēmumus un būt vadītāji. Ne jau visi mēs pēc dabas, rakstura un gribasspēka esam vienādi.
Tagad, kad arvien biežāk nākas dzirdēt un lasīt to, ka krīze mazinās un sabiedrībā vairāk virmo pozitīvas emocijas, arī pašnāvību skaits ir samazinājies. Cerams tikai, ka ar nākamo krīzes vilni to atkal nekļūs vēl vairāk.
