Daukstu pagasta “Skalbju” mājas saimniece Asja Muratova, kura 27.novembrī svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu, pie sava vārda tikusi tēva aizmāršības dēļ. Šis vārds viņai īpaši nepatīk, tāpēc tuvinieki Asju visbiežāk sauc otrā vārdā Nora.
“Vārdadienu nesvinēju. Apsveikumus saņēmu pa tālruni. Arī tas jau ir labi, ka neesmu aizmirsta. Dzimšanas dienā, tad gan varbūt uzdziedāšu. Arī veselība sašķobījusies. Biju pie ārsta, lai izraksta zāles,“ sēžot uz soliņa pagalmā, stāsta Asja. Izrādās, ka cilvēks pie sava vārda var tikt pārpratuma dēļ. “Vecāki bija gribējuši man dot vārdu Andra, kas tajos laikos arī bija rets vārds. Esmu dzimusi Kalnienā. Tēvs braucis mani piereģistrēt un pa ceļam aizmirsis, kāds vārds ierakstāms dzimšanas apliecībā. Gudrojis, gudrojis, līdz ciema padomes darbiniece teikusi, ka viņai patīk vārds Asja. Varbūt tāds bijis arī man izraudzītais vārds? “Laikam jau tāds bija,” bildis tēvs. Tā kļuvu par Asju,” stāsta vārda īpašniece. Viņai vienmēr šķitis, ka šis vārds ir grūti izrunājams.
Draugi ir grāmatas
Visu mūžu Asja tuvējā fermā kopusi audzējamos liellopus. “Tie bija mīļi, jauki un skaisti. Darbs nebija viegls, bet man ļoti patika. Es vairāk rūpējos par lopiem nekā par cilvēkiem, kuri bija ap mani,” domīgi saka Asja. Viņas labākie draugi ir grāmatas. Ar tām Asja sadraudzējusies agrā bērnībā. Šobrīd viņa esot aizrāvusies ar mūsdienīgu pasaku no “Tumsas” sērijas. Reizēm pēc izlasītā pašai kļūstot pat nedaudz baisi, bet vienmēr esot, ko pārdomāt. Tiek gādāts arī par diviem kaķiem Rūci un Lipku. “Es ar viņiem aprunājos. Kad kaut kur aizbraucu, abi vienmēr sēž ceļa malā un gaida mani mājās,” stāsta Asja.
Burvju vārds “vajag”
Asja nododas ne tikai grāmatu lasīšanai. Atpūtinot acis, viņa ņem rokās izkapti un izpļauj pagalmu. Taisnās un gludās malkas ielas pie šķūņa sienas liecina par krāvējas prasmi. “Lai jau tā pļaušana man ir par grūtu, bet, ja vajag, tad tas ir jāizdara. Man visu dzīvi ir tāds burvju vārds “vajag”, kas liek iet un darīt, ir tobrīd spēks vai nav,” saka Asja.
Viņai ļoti mīļas esot arī puķes. Par to liecina rudenīgi krāšņā asteru dobe aiz mājas. Asja stāsta, ka vislabāk patīkot asteres un pīpenes. “Arī rozes ir skaistas, bet es tās nemīlu,” viņa atzīstas. Asja neslēpj, ka patīk būt vienai, tāpēc viņa palikusi uzticīga “Skalbēm”, kur ciemos no Alūksnes atbrauc arī audžudēls ar sievu. Asja nav arī kaimiņu aizmirsta. “Man ir labi kaimiņi, un tas šodien nozīmē daudz,” viņa piebilst.
