Cik gan izmainīta un veiksmīga kļūtu cilvēka dzīve, ja, piemēram, uzreiz pēc izlasīšanas ikdienā varētu ieviest Deila Karnegi slavenās grāmatas “Neraizējies, dzīvo!” vai citu veiksmes formulu radītāju padomus. No citrona (problēmas) pagatavot sulu, bet smirdīgos kūtsmēslus iestrādāt augsnē, lai izaugtu raženi burkāni! Tomēr dzīvē viss ir citādi, secinājuši daudzi stresa pārvarēšanas teoriju un stratēģiju autori, tai skaitā vācu psihoterapeits Roberts Oters. “Man patīk viņa pieeja, ka mēs visi darbojamies atbilstoši savām personīgajām programmām, kas pārsvarā jau bērnībā ierakstītas mūsu “cietajā diskā”. Lai arī ar prātu saprotam, kā kurā situācijā vajadzētu rīkoties, nekas mūs nespēj apturēt sekot šīm programmām. Īpaši stresa apstākļos. Līdz ar to nav nekā grūtāka kā mainīt savu dzīvošanas stilu jeb modeli,” pārliecināta psiholoģe Inese Kapustjanska, atsaucoties uz R.Otera paustajām atziņām.
Uzvedība atkārtojas
Stress (gan fiziska, gan emocionāla atbildes reakcija, ko izraisa jebkādas izmaiņas vidē) ir mums vienmēr klātesošs elements, jo nav nekā nepastāvīgāka par pašu dzīvi. Tam sākoties, mobilizējas spēki un varēšana, ko fizioloģiski izraisa virsnieru saražotais adrenalīns. Stresa vidējā fāzē spējam noturēties zināmā spēka un enerģijas līmeni, līdz līkne strauji krīt uz leju, no kā ciešot visi psiholoģiskie procesi. Zūd darba un koncentrēšanās spējas, cilvēks kļūst izklaidīgs, paviršs un aizmāršīgs, arī viegli aizkaitināms, kad loģika un racionālais paiet malā un sāk darboties “cietajā diskā” ierakstītā reaģēšanas programma. “Ja esam godīgi pret sevi, ievērosim, ka mūsu uzvedība stresa situācijās ikreiz ir līdzīga,” norāda I.Kapustjanska, piekrizdama R.Otera apgalvojumam: “Bilss Geits katru gadu laiž apgrozībā jaunas un uzlabotas “Mikrosoft” programmas versijas, bet mēs vienā mierā pamanāmies gadu no gada ekspluatēt vienu un to pašu!” Tas liek domāt, vai pats stress ir problēma vai mūsu uzvedība tā apstākļos.
Neredz savas problēmas
Vācu psihoterapeits izdala sešas tipiskākās emocionālās uzvedības programmas. Piemēram, “Atbīdītājs”. “Šāds cilvēks īpaši stresa situācijās nemitīgi atliek lietas – izdarīšu vēlāk, pateikšu vēlāk, izrunāšos vēlāk. Viņš reti pieņem lēmumus īstajā laikā un cieš no tā, jo arī bezdarbība ir sava veida darbība. “Atbīdītājus” varot atpazīt no tā, ka viņi vāc un krāj dažādas lietas – ja nu noder!» stāsta I.Kapustjanska, minēdama nākamo programmu – “Projicētājs”. “Nevēloties ieskatīties, kas paslēpts viņos, cilvēki pārliek šīs lietas uz citiem. Piemēram, ja māte, kas projicē, dusmojas uz savu bērnu, viņa pamanīs un turklāt asi nosodīs vecākus, kas nelāgi izturas pret savām atvasēm,” raksturo Inese.
Svēti tic meliem
Programma “Strauss” ir nākamā, ko min R.Oters. Bāžot galvu smiltīs, pēcpusi nākas pacelt augstu. Pat nemanīsi, kas pa to iesper, liek domāt vācu psihoterapeits. “Šie cilvēki neapzināti dzīvo pēc moto – tas, ko nezinu, mani neinteresē un uz mani neattiecas. Tomēr zem tepiķa paslaucītas problēmas vienā brīdī atkal kļūst redzamas un sit mums ar trīskāršu spēku,” atzīst Inese.
“Ja “strausi” zemapziņā jūt, ka viņi nerīkojas pareizi, bet viņu rīcībā nav metožu, lai kaut ko mainītu, “noliedzēji” noliedz pa īstam,” ceturto uzvedības programmu piesaka psiholoģe. Šo cilvēku dzīvē jūtams ārkārtīgs mīlestības deficīts, kā dēļ viņi ir gatavi izgudrot un svēti ticēt dažādiem meliem, kas ļauj viņiem iemantot apkārtējo mīlestību un atzinību. “Noliedzējam ir ļoti grūti tikt vaļā no mītošanas, ka, piemēram, viņam ir vislabākā ģimene. Reiz kāda sieviete nogulēja pusgadu slimnīcā, jo vīrs viņu bija pamatīgi piekāvis pēc tam, kad pati beidzot bija pārliecinājusies, ka vīram ir mīļākā un kopīgs bērns. Visi to sen bija zinājuši, tikai ne viņa. Tomēr, kad pieviltā sieva atlaba, viņas pirmais jautājums bija – kā man atgūt savu vīru?” stāsta I.Kapustjanska.
Hameleoni mēdz nodot
Izplatīta uzvedības forma ir arī vainas deleģēšana. “Diktors Ruperts Leiss sacījis – mēs esam daudz vairāk cēloņi un daudz mazāk upuri, nekā to uzskatām. Vainas deleģētāji principā nepieņem kritiku, būdami kā vadi bez izolācijas – kur pieskaries, sit! Četras piektdaļas sieviešu, piemēram, uzskatot, ka laulība izjūk vīrieša dēļ,” min psiholoģe, sarakstu noslēdzot ar “Aizbēdzēja” programmu.
“Savukārt šie cilvēki ir īsti hameleoni. Viņi mainīsies, kā pašiem būs izdevīgi, – stāstīs tev, cik Anna slikta, un Annai – kāds tu esi nelietis. “Aizbēdzēji” izvairās no atbildības, lēmumu pieņemšanas un konfrontācijas, nekad nerīkojas spontāni. Viņi velta daudz enerģijas negatīvām domām. Ir uzticīgi un prognozējami, bet agrāk vai vēlāk nodod savus draugus un kolēģus,” raksturo I.Kapustjanska. Viņa piebilst, ka programmas mēdz pārklāties, tomēr, lai panāktu izmaiņas, jātiek skaidrībā, kas ierakstīts tavā “cietajā diskā”.
Stāsts pārdomām
Pa ceļu gāja mazs skorpions un ieraudzīja pie strauta sēžam vardi, kas uzglūnēja mušām. “Labdien, varde,” teica skorpions, “tu taču proti peldēt?” “Kvā, kāpēc tu jautā, vai es protu peldēt?” “Tu varētu mani nogādāt strauta pretējā pusē, ja tu gadījumā domā peldēt pāri. Es pagaidīšu, kamēr tu medī mušas.” Varde dusmīgi palūkojās uz skorpionu: “Es neesmu tik aprobežota, lai tevi, skorpion, ņemtu uz pleca un peldētu pāri uz pretējo krastu. Tik dumjš jau nebūs neviens! Strauta vidū tu man iedzelsi, un es būšu pagalam! Nē, nē, es tevi neņemšu līdzi. Tas nekad nenotiks!” “Nenormālā, kādas muļķības tu runā,” teica skorpions, “es tev nekādā gadījumā neiedzelšu – tad es noslīktu kopā ar tevi un būtu beigts. Es taču nemāku peldēt! Padomā loģiski, varde! Es nekad nepakļautu tevi un sevi tādām nāves briesmām!” Varde ilgi prātoja un domāja. “Loģiski!” viņa secināja, ka skorpions tiešām teicis taisnību. No viņa puses būtu muļķīgi dzelt, lai pēc tam nožēlojamā veidā noslīktu! “Lai iet,” teica varde, “viss, ko tu saki, izklausās ļoti loģiski un prātīgi. Skorpion, kāp mugurā, es tūliņ peldēšu.” Skorpions ar vienu lēcienu bija vardei mugurā, tā ielēca ūdenī un peldēja pāri. “Redzi,” teica skorpions, “viss ir kārtībā. Tev tikai jādomā loģiski!” Varde apstiprinoši pamāja ar galvu un spēcīgi airējās. Viņa bija nokļuvusi strauta vidū, kad sajuta briesmīgas sāpes. Varde izslējās un iekliedzās: “Vai tu prātu esi zaudējis! Tu man iedzēli, skorpion! Nu es noslīkšu un arī tu noslīksi! Kur tava loģika, dumjais skorpion!” “Tā ir gaisā izkūpējusi,” teica skorpions un vēlreiz sāpīgi iedzēla. “Vai zini, vardīt, loģika ir laba lieta, taču man IR jādzeļ vardes!”
