Ticiet man, pasaules gals nav tālu. Tu, cilvēk, vairs nevari brīvi izpausties, nevari pateikt biezāku vārdu, jo visur – mājās, uz ielas, iestādē vai veikalā – tev blakus var uzrādīties spiegs jeb cilvēks ar tādu slepenu verķi, kuru sauc par diktofonu. No skata tas ir līdzīgs mobilajam tālrunim, taču faktiski domāts šantāžai.
Jā, jūs sapratāt mani pareizi. Es patiešām tieku šantažēts. Vakar veikalā, kad teicu pārdevējai, ka gaisā jāuzsper šitā bode ar vecajiem pelmeņiem un miltiem, kas pilni ar kodēm, šī no kabatas izrāva diktofonu un provocēja mani ar jautājumu: “Tātad jūs gatavojat terora aktu?”
Ko neteiksi?! Labi gan šiem tajā bodē! Izkrāpj no manis pensijas pēdējos latus par miltiem, kas pilni ar tārpiem, bet, kad pieprasu, lai šie ņem savus miltus atpakaļ un atdod man naudu, kas samaksāta par nekvalitatīvu preci, tieku pataisīts par miltu teroristu. Lūk, neesot ko uz veikalu nogāzt vainu, ja manās mājās paša nevīžības pēc miltu kodes saviesušās.
Atmetu ar roku. Gāju uz vietējās valdības māju izlādēties. Godam izsēdēju rindu pieņemšanā pie deputāta, par kuru biju balsojis un uz kuru tiku licis cerības. Pienāca mana kārta, kā vēru durvis, tā spēru galdā pierādījumus, ka pašvaldībā ar tiem projektiem esam galīgā tintē. “Ja neprotat visu novadīt kā nākas, tad nebija ko ņemt varu, jo, rau, krievu laikos, vismaz visiem bija darbs un netika sacepti tādi projekti, kas tikai sadārdzina iedzīvotājiem dzīvi,” sacīju es un aprāvos pusvārdā, jo pamanīju, ka deputātam uz galda ir ieslēgts diktofons.
“Turpini, Teni, ko apklusi? Tātad tu gatavo valsts apvērsumu?” deputāts smaidot bilda. “Ak, tu man, Janka, ar diktofonu draudi? Ar tādām metodēm strādājot, tev nav cerību uz manu balsi nākamajās pašvaldību vēlēšanās,” pateicu es un gāju projām. Uz ielas saskrējos ar sētnieci, kura dzenāja pa ietvi pirmās kritušās rudens lapas. Un nejauši nomina mani. Galīgi apskaities metos kājas strūklakas ūdenī noskalot. Bet kas tev ļāva! Pieskrēja klāt tā pati sētniece bļaudama.
“Galu galā… ir taču man tiesības kaut uz minimālu komfortu savā dzimtajā miestā!” iebrēcos es un aprāvos pusvārdā, jo pamanīju, ka sētniecei rokās ir… uzminiet kas? Diktofons, protams!
Man bija gana. Sagrabināju savas pensijas pēdējās kapeikas un skrēju uz veikalu nopirkt pašam savu diktofonu. Bruņojies ar to, mierīgu sirdi un plati smaidīdams gāju mājās. Protams, sieva uzreiz sāka man pārmest, ka es, lūk, purva velns tāds, nekaunīgi nāku iekšā dzīvoklī, nenoaudams kājas, pielāčojot te visu. Bet es sievai pretī bildu: “Nu, parunā man vēl, sieviete no mājiņas uz vistas kājiņas!” Tobrīd pat izrāvu no kabatas savu jauno, spožo diktofonu. Tavu brīnumu! Sinhroni to pašu darīja sieva. Tā nu skatījāmies viens otrā brīdi, katrs rokā turēdami pa diktofonam… Man nav ko teikt. Mode tāda. Gribi būt mūsdienīgs, pērc diktofonu! Viens labums ir. Tagad visi sākuši domāt, kad, ko un kā runāt. Mēs visi drīz kļūsim tik pieklājīgi, ka nelabi metas.
