Gulbeniete Kristīne Sloka ir burtiski pārņemta ar mīlestību pret dzeju. Brīžos, kad viņai ir laiks un iespēja runāt par dzeju, viņa to dara ar tādu sajūsmu un aizrautību, ka šķiet, jā, dzeja patiešām ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa, viņas sirdslieta, viņas pasaule.
Ar dzejas rakstīšanu Kristīne aizraujas jau no pusaudžu gadiem. Viss sācies, pateicoties Stāķu pamatskolas latviešu valodas skolotājai Marutai Blumbergai. “Viņa mani iedvesmoja, un es sadūšojos, ka nav jābaidās no tā, ja raksti dzeju, un nav jābaidās to publicēt,” atzīst jauniete un piebilst, ka pagaidām gan plašākai publikai savu dzeju nav izdevies parādīt, bet ir sapnis izdot savu dzejoļu krājumu. Savukārt, mācoties Valmieras arodvidusskolā, Kristīnei bija iespēja ar saviem dzejoļiem piedalīties skolas rīkotajās Dzejas dienās.
Kristīne stāsta, ka ne viņas mammu, kuras nav vairs šai pasaulē, ne arī vecmammu nekad nav saistījusi dzeja. Arī draugu pulkā nav tādu, kuriem dzeja būtu sirdslieta. “Viens no maniem pirmajiem dzejoļiem bija par manu mammu. Viņa bija ļoti mīļa. Pirmo reizi redzēju, kā vecmamma, lasot šo manu dzejoli, raud. Esmu novērojusi, ka viņa manu dzeju lasa tad, kad manis nav mājās. Kāpēc tā? Zinu, ka vecmammai patīk mani sarakstītie dzejoļi. Viņai tie šķiet aizkustinoši,” stāsta Kristīne.
Pirmie, kas dzird un vērtē Kristīnes dzeju, ir viņas draugi. Viņi ir kā stimuls, kas liek Kristīnei darīt vēl un vēl. Jaunā dzejniece atzīst, ka pret savu dzeju izturas ļoti kritiski. Reizēm šķiet, ka dzejoļi nav izdevušies tik labi, lai tos “palaistu” sabiedrībā, tāpēc Kristīnei daudz nozīmē draugu un arī vecmammas pozitīvais vērtējums. Arī tas ir kā stimuls neapstāties un darīt to, kas sirdij tuvs.
Kristīne neslēpj, ka nav izdevies studijas saistīt ar literatūru, jo tagad svarīgāk ir strādāt un nopelnīt iztikai, bet, kā būs uz priekšu, to vēl redzēs.
Tā kā darbu Kristīne ir atradusi Rīgā, bet pati pagaidām mitinās Ogrē, tad diezgan daudz laika tiek pavadīts, braucot autobusā vai vilcienā. Savukārt nedēļas nogalēs viņa dodas uz Gulbeni apciemot vecmammu. Šādos brīžos nereti vien galvā iešaujas kāda laba doma vai ideja kārtējam dzejolim. “Varu dzejot par to, kā līst lietus, par to, kā es jūtos, par to, kā bērni rotaļājas smilšu kastē, bet, kad tuvojas Mātes diena, es veltu dzejoli savai mammai. Dažreiz ir tā, ka uzrakstu dzejoli un man tas liekas ne sevišķi labi izdevies, bet paiet kāds laiks, es to vēlreiz palasu un šķiet, jā, bet tā arī bija – tajā laikā tieši tā arī jutos un man tā gāja. Tas ir kā ieraksts manā dzīves dienasgrāmatā. Caur dzeju es rakstu savu dzīvi,” atzīst Kristīne.
Viņa ir uzrakstījusi vairāk nekā simts dzejoļus. “Rakstu tad, kad ir iedvesma. Dažreiz nedēļā top divi un pat trīs dzejoļi, bet citreiz neko neesmu uzrakstījusi pat veselu mēnesi,” saka Kristīne.
Dodoties uz bibliotēku, pirmie, ko Kristīne pārskata, ir dzejas grāmatu plaukti. “Es ne tikai rakstu dzeju, bet arī to krāju. Ja man iepatīkas vai manu dvēseli aizkustina kāds dzejolis, to pierakstu speciāli tam domātā kladē. Tādas man jau ir septiņas klades, kuras palaikam pārlasu, jo no dzejas es gūstu vērtīgas atziņas. Es dzīvoju kopā ar dzeju un nevaru iedomāties dzīvi bez tās,” savās izjūtās dalās Kristīne.
Viņa ir novērojusi, ka no tiem cilvēkiem, kas mīl un lasa dzeju, staro pozitīvisms un gaišums. “Arī pati esmu pozitīva un atvērta meitene. Cenšos visur saskatīt labo, gaišo, skaisto pusi. Ja no rīta pieceļos, sev uzsmaidu un vienkārši novēlu sev labu dienu, tad tā arī notiek. Man patīk uz ielas uzsmaidīt noskumušam vai rūpju pārņemtam pretimnācējam, un, ja viņš man atbild ar smaidu, tad es jūtos labi un gandarīti.”
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kristīne Sloka.
Dzimusi: Gulbenē, 1992.gada 18.martā.
Mācījusies: Stāķu pamatskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Gulbenes vidusskolā, Valmieras 36.arodvidusskolā.
Strādā: par grāmatvedi un pārdevēju Rīgā.
Māmulīt (pirmais un vismīļākais dzejolis)
Lai ko es tā mīlētu kā tevi,
māmulīt.
Man nav neviena tik mīļa, kā tu
man esi.
Neviens man nesniegs to mīlestību, kuru tu man sniedz, māmulīt.
Jo tieši tava mīlestība nāk no sirds
dziļumiem.
Jautājums (dzejolis par sevi)
Kāpēc es nemāku dzīvot?
Kāpēc esmu nelaimīga?
Kāpēc nevaru atbrīvoties no
smagās nastas?
Kas man visur velkas līdzi?
Kāpēc es neredzu dzīves jēgu?
Vai tas kādreiz mainīsies?
Vai atradīšu savu laimi?
Vai būšu mīlēta?
Kāpēc viss ir tik sarežģīts?
Cik ilgi vēl tupēšu bedrē un gaidīšu glābiņu?
Vai tiešām man lemts
Visu mūžu ciest un asaras liet?
Vai tiešām negūšu cerēto,
neaizmirsīšu nodarīto?
Vai spēšu atvainoties?
Vai spēšu piedot?
Kāpēc nelaimes seko viena pēc otras?
Bet laime paskrien garām.
Apnicis man dzīvot, bet kaut kas attur
Aiziet prom.
Laikam turpināšu cerēt, ka viss
tomēr mainīsies
Un būs kā agrāk,
Kad nepazinu ciešanas.
Negribu vairs raudāt,
Negribu justies nemīlēta.
