Pirmsvēlēšanu jezga tuvojas kulminācijai, jo jau pēc nedēļas – 10.Saeimas vēlēšanas. Padomijas laikos vēlēšanas nesagādāja nekādas raizes – aizej uz iecirkni, iemet urnā augstu vīru apstiprinātus biļetenus un viss. Vēlētāji bija kā marionetes valdošās kliķes rokās: kā bīdīja, tā gāja. Vai arī šodien pieļausim, ka esam mazas, nesvarīgas lelles lielajā politiskajā izrādē, viegli vadāmas un kontrolējamas?
Četrus gadus deputāti, ministri un citi vadošo amatu vīri nav atraduši ceļu uz Latvijas nomalēm, taču tagad, raujoties cīņā par varu, steidzas, tā teikt, pie tautas. Pēdējā laikā neviens pasākums nenotiek bez Saeimas deputātu kandidātu klātbūtnes. Un solījumi atkal birst kā no pārpilnības raga.
Godīgi sakot, viss jau ir piegriezies! Arī uzbāzīgā reklāma, arī tukšā salmu kulšana priekšvēlēšanu diskusijās televīzijā. Frāzes, frāzes un tikai frāzes. Vispārīgi lozungi kā putni gaisā: šodien pateikti, bet rīt jau aizmirsti. Gribētos kaut ko konkrētāku, taustāmāku, tuvāk zemei un cilvēkam. Ko te bilst, ja pat reitingi rāda, ka trīsreiz vairāk skatītāju labāk izvēlas vērot krievu „Ekstrasensu cīņas”, nevis latviešu priekšvēlēšanu debates. Eksperti norāda, ka tās vēlētājiem nepalīdz orientēties politisko partiju piedāvājumā. Lai gan vieni un otri darbojas vienlīdz izplūdušā un netveramā vidē, pirmajiem vismaz ir kaut kas konkrēts, bet otrajiem – tukšu runu plūdi. (Runas ir garas, darbs ir īss!) Labāk būtu sākt dzīvot ne tikai CIETI, bet arī pēc principa – VĪRS un VĀRDS! Varbūt tad kas mainīsies?
