Var tikai apbrīnot, cik daudz azarta, apņēmības, gribasspēka un cīņasspara ir mūsu sporta veterānos. Viņi nekurn, iet un trenējas, piedalās sacensībās, gūst arī izcilus panākumus un saka, ka sports ir viņu dzīves piepildījums. Tāds ir arī gulbenietis sporta veterāns Andrejs Vācietis.
Pagājušajā piektdienā, 24.septembrī, Andrejs nosvinēja savu 75. dzīves jubileju. Viņš stāsta, ka, viņam piedzimstot, vecāki pie mājas iestādījuši lapegli. Tā vēl joprojām aug un zaļo. “Kamēr zaļo koks, tikmēr dzīvo arī cilvēks,” secina Andrejs. Lai arī šķiet, ka gadu ir daudz, viņš saka, ka nemaz neliekoties, ka tik ilgi jau šajā pasaulē ir nodzīvots. Tas droši vien tāpēc, ka Andrejs par to nekad nedomā. Viņam par to nav laika domāt, jo prātu aizņem pavisam citas domas, savukārt možumu un spēku kaulos viņam palīdz uzturēt sports.
Andrejs ir dzimis un audzis gulbenietis. Sākumā viņš mācījies vidusskolā, bet pēc tam ticis pārcelts uz sarkano skolu. Pāris gadus pēc skolas beigšanas nāca armijas laiks, bet, atgriežoties no armijas, Andrejs aizgājis mācīties uz Mālpils meliorācijas un mehanizācijas skolu. “Pēc šīs skolas beigšanas 1958.gadā sāku strādāt meliorācijā. Tur nostrādāju 13 gadus. Tas bija ļoti grūts darbs. Aizveda kaut kur kolhoza laukos, iedeva kādu pamestu māju, kur pārnakšņot, lai nav jābraukā uz mājām, jo toreiz jau ar to transportu tik vienkārši nebija kā tagad. Tā arī strādājām un dzīvojām. Pienāca brīdis, kad man šis darbs apnika un es aizgāju prom. Tad sāku strādāt ceļudaļā un tur nostrādāju 27 gadus. Visi šie 40 darba gadi tika nolauzti, strādājot ar ekskavatoru, bet kopš 1995.gada jau esmu pensijā,” stāsta gulbenietis. Šobrīd viņš vada dienas, darbojoties pa mājām kopā ar dzīvesbiedri Zaigu un arī aktīvi sportojot. “Mēs ar dzīvesbiedri neesam precējušies, bet kopā esam jau ilgus gadus – kopš 1964.gada. Es uzskatu, ka nav obligāti jābūt zīmogam pasē, var saticīgi dzīvot arī tāpat. Laikam jau ir tā, ka katram cilvēkam kaut kur uz pasaules ir otrs cilvēks, ar kuru viņam sakrīt domas un kopā ir labi,” spriež A.Vācietis.
* * *
– Kā jūs pievērsāties sportam?
– Es visu mūžu esmu vairāk vai mazāk sportojis. Jau sarkanās skolas laikā mēs daudz slēpojām un spēlējām futbolu. Man patika sports. Pēc tam tiku spēlējis arī hokeju, piedalījies dažādās sacensībās. Tikai man ir nedaudz skumji, ka mums Gulbenē un rajonā nekad sportam nav īsti pieticis naudas, vienmēr tās bijis ir par maz. Kādreiz bija hokeja laukums, bet nevarēja atļauties nopirkt nieka formas, lai varētu spēlēt.
Vienu brīdi sešdesmitajos gados parādījās futbols. Melioratori bija izveidojuši komandu, bet līdzekļu trūkuma dēļ tā izjuka. Astoņdesmito gadu beigās valstī notika mednieku biatlona sacensības. Mēs startējām Balvu komandā, jo Gulbenē to nevienam nevajadzēja. Kādreiz notika arī dažādas daudzcīņas sacensības. Katrai iestādei bija sava komanda, viss notika, bet tagad tas viss ir aizmirsts un nevienam neko nevajag. Un kāds mums šobrīd ir stadions? Vienīgi futbola laukums ir normāls, bet viss pārējais ir zem katras kritikas. Kāds tas tika uzcelts, tāds arī stāv visus šos gadus. Gandrīz nekas netika darīts.
Arī tagad labi, ka ir tāds Gunārs Rubenis, kas iet un visur mēģina kaut ko izcīnīt, aktivizē mūs. Žēl, ka mums, soļotājiem, piemēram, nav trenera, kurš kaut ko pamācītu, pateiktu, kā pareizāk darīt, norādītu uz kļūdām. Tāpat kā Gunārs, tā arī es – mēs visu esam apguvuši pašmācības ceļā. Es arī esmu studējis dažādu literatūru, bet vai visu daru pareizi – nezinu.
– Kas jūs piesaistīja soļošanā?
– Es nevarētu teikt, ka soļošana man būtu mīļākais sporta veids, bet nu jau gadu piedalos dažādās sacensībās un šogad man izdevās iekļūt veterānu elitē. Manā vecuma grupā man nebija konkurentu. Un, kad ir iesākts, tad jau nevar pamest – kaut kas taču ir jādara. Mans labākais sasniegums bija starts šovasar Bauskā Latvijas Sporta veterānu savienības 47. sporta spēļu sacensībās vieglatlētikā, kad man izdevās labot Latvijas rekordu savā vecuma grupā 10 kilometru distancē soļošanā. Rekordu man izdevās uzlabot par 10 minūtēm.
– Vai ir kāds mērķis, uz ko tiecaties?
– Mans mērķis ir iekļūt Eiropas veterānu elitē, taču ir jāizpilda zināmi kritēriji. Tas ir mans mērķis. Man gēnos nav izcilu sportista dotību, taču daudz var panākt arī ar centību un gribasspēku. Es negribu padoties. Mans mērķis, protams, nav vienmēr uzvarēt, bet – ja ir dota tāda iespēja, kāpēc to neizmantot? Es sevi necenšos pārpūlēt. Man, piemēram, pirms pieciem gadiem tika veikta gūžas operācija, man ir arī stenokardija, bet es tomēr eju un sportoju.
Gribētos nākamgad martā piedalīties Eiropas veterānu čempionātā vieglatlētikā Briselē, savukārt vasarā Itālijā varbūt startēt arī 2. Eiropas veterānu spēlēs. Analizējot savus un zinot citu sportistu rezultātus, varētu pacīnīties arī par zelta godalgu.
– Kurās distancēs jūs jūtaties spēcīgāks?
– Man labāk patīk garās distances, īsās nepatīk. 3 kilometru distance man ir kā zobu sāpes. Daudz labāk man patīk soļot 10 kilometrus – šajā distancē es jūtos vislabāk, tur nav sevišķi jāsteidzas, tikai jātur savs temps. Neesmu gan vēl mēģinājis startēt 20 kilometru distancē, būs laikam šoruden jāizmēģina nosoļot arī 20 kilometri, lai var saprast, kā jūtos šajā distancē.
– Ko jums vispār nozīmē sports?
– Sports man sagādā prieku, tas arī aizpilda tukšumu dzīvē. Kā esmu sācis piecos no rīta celties, tā arī ceļos katru dienu un dodos trenēties. Man ir zināms kilometru skaits, kas katru reizi ir jānoiet. Piecus kilometrus obligāti nosoļoju bez laika kontroles, tad vēl arī piecus apļus ar laika kontroli. Katrreiz noeju līdz 33 – 35 apļiem. Izturība man ir, bet pietrūkst ātruma, tas vēl ir jāuztrenē. Ziemā savukārt es dodos slēpot. Aiz ceļudaļas slēpojam pa savu trasi. Labprāt piedalos arī slēpošanas sacensībās. Pēdējo gadu sirdslieta man ir arī nūjošana. Pērn es vairāk nodarbojos ar nūjošanu, ar soļošanu nedaudz mazāk. Pagājušajā gadā nogāju 1700 kilometrus (to skaitā 400 kilometrus nosoļoju), šogad jau esmu nogājis 1500 kilometrus gan ar nūjām, gan soļojot. Nosoļoti šogad ir 1100 kilometri. Soļošana drīz jau beigsies, tad vairāk pievērsīšos nūjošanai, lai pirms slēpošanas sezonas būtu treniņš. Es domāju, ka līdz slēpošanas sezonai man izdosies pārsist pagājušā gada kilometru skaitu. Man ir tāds teiciens – līdz Maskavai un atpakaļ. Tāda man ir norma viena gada laikā. Tas, protams, ir, neskaitot slēpošanu. Sezonas laikā sanāk vēl arī kādus 500 līdz 700 kilometrus noslēpot.
– Kas jūs vēl interesē bez sporta?
– Mani interesē politika, es daudz analizēju un iedziļinos visos notikumos. Uzskatu, ka visus politiķus, kas visus šos gadus ir sēdējuši mums valdībā, vajadzētu dzīt prom, jo viņi neko nav izdarījuši valsts labā. Tikai zaguši un noveduši tautu līdz izmisumam. Mums nav neviena cilvēka ar stipru roku un gudru galvu, kas varētu uzņemties atbildību. Un, manuprāt, mums būtu jāpāriet uz prezidentālu valsti, lai prezidents komandē parādi. Demokrātija ir tautas vara, bet mums iznāk, ka 100 cilvēkiem ir vara, bet pārējiem tūkstošiem tās nav.
Esmu arī cītīgs grāmatu lasītājs. Mani interesē vēsture, zinātniski raksti, patīk ceļojumu apraksti, pārmaiņas pēc tiek izlasīts arī kāds daiļliteratūras gabals.
