Pirms kāda laika “Dzirksteles” redakcijā vērsās kāda sieviete ar asarām acīs un vēlējās “izkratīt sirdi” par, viņasprāt, lielu netaisnību.
Lai nopelnītu, ne viens vien ir devies pēc meža veltēm un pēc tam tās nodevis kādā iepirkšanas punktā. Tā nolēma darīt arī šī sieviete. Viņa stāsta, ka pirms došanās uz mežu devusies uz konkrētu iepirkšanas punktu un tur vienojusies ar uzpircēju, ka no viņas tiks pieņemtas mežā salasītās alksnenes. “Mums pat kastes iedeva līdzi uz mežu, kur salasītās sēnes likt,” stāsta sieviete. Tā kā mežā šogad sēņu netrūkst, tad šī sieviete kopā ar savām paziņām, sēņojot visu dienu, pielasīja nevis vienkārši daudz, bet gan ļoti, ļoti daudz. Priecīgas, ka tiks nopelnīta nauda, sievas devās uz iepirkšanas punktu. Bet tur viņas sagaidīja pamatīgs pārsteigums. “Iepirkuma punktā mums pateica, ka mūsu sēnes vairs nevajag. Es nesaprotu, kā tā var būt. No rīta iedod kastes un saka, jā, pieņemsim, tik vediet, bet vakarā, kad esam klāt ar meža veltēm, tās vairs nevajag. Mēs visu dienu sēņojām, esam izmirkušas, slapjas, jo diena bija auksta. Tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem! Tā taču nevar! Mēs pēc tam apbraukājām visus iepirkšanas punktus Gulbenē, bet nekur mūsu salasītās alksnenes nevajag. Kur lai mēs liekam tos daudzos kilogramus, ko salasījām. Gatavotu sev ziemai, bet pagrabs jau ir pilns,” savu sāpi izkliedza sieviete. Viņa ar savu rūgto pieredzi vēlējās pabrīdināt arī citus sēņotājus un ogotājus. Par ieguldīto darbu diemžēl šajā reizē nopelnīt viņai neizdevās.
