Pagājis jau neliels laika sprīdis, kopš tirzmaliešu saieta saviļņojums, pozitīvās emocijas guļ atmiņu apcirkņos, taču neizgaist.
Ar šo vēstuli vēlos pateikt labus vārdus savai senču dzimtenei. Tā tiešām ir īpaša vieta. Esmu lepna, ka tā ir arī mana Tirza.
Abas dienas saietā (31.jūlijs un 1.augusts) bija bezgala sirsnīgas. Mēs jutāmies savējie – arī tie, kas šobrīd mīt citur. Arī citviet ir tādi pagastiņi kā Tirza, taču mēs to tā nesaskatām, nepagodinām, aizmirstam skrējienā uz visām pusēm savu patieso vērtību. Mani (un ne tikai mani) priecēja Tirzas jaunieši, kuri ar mirdzošām acīm stāstīja par savu tēvutēvu zemi, kāds silts prieks viņos kūsāja! Kāds gaišs lepnums par savu mazo Tirzu! Šis lepnums par sevis apziņu šai vietai līda ārā pa katru tautas tērpa vīlīti, mirdzēja un vizēja meitu vainagos un dejotāju sniegbaltajos kreklos, ar sirsnību sapostajās telpās un apkārtnē. Katra ozola vītne un vārpu vainags, šķiet, uzrunāja tieši katru no mums. Tāpat kā Tirzas poga, kas it kā “piepogāja” mūs šai vietai. Jauka ideja, ko čaklās bērnu un pieaugušo rokas darinājušas par prieku mums. Gan sapostā skolas ēka, gan kopējā pusdienošana un dziedāšana, gan gaismas ceļš uz baznīcu un tā tālāk… Visemocionālākais brīdis tomēr bija garā, Tirzas cilvēku un mūsu atbraukušo austā ceļa ienešana zālē noslēguma koncertā. Vairāk nekā 200 cilvēku kopdarbs! Tās izjūtas nevar ne izstāstīt, ne uzrakstīt. Mēs, zālē sēdošie, jutām acīs kāpjam miklumu un kamolu kaklā, apskāvāmies, smējāmies caur asarām, jo bijām tirzmalieši.
Mīļš paldies Tirzas kultūras nama vadītājai, ka viņa veikusi to, kas neietilpst konkrētajos darba pienākumos, proti, iedvesusi ļaudīs pašapziņu. Paldies visiem labas gribas cilvēkiem Tirzā! Paldies par šo dvēselisko svētku sajūtu, kas joprojām mani nepamet! Lai jums dāsns rudens, mani mīļie tirzmalieši! Ar nepacietību gaidīšu nākamo saietu!
