Saku skaidri un un gaiši: “Salstu! Gribu centrālapkuri!” Un palieku pie sava, kaut arī kolēģi, radi, kaimiņi, draugi un nedraugi mani cenšas morāli ietekmēt. Viņi vaicā, vai esmu noilgojusies pēc lieliem apkures rēķiniem. Nesen redakcijā bija ienācis kāds gulbenietis un mudināja vairāk “Dzirkstelē” rakstīt par siltuma dārdzību pilsētā. Iebildu, ka viss ir likumīgi, pašvaldības akceptēts. Un viņš gāja projām ar vārdiem: “Bet Gulbene var nomirt. Aizbrauks iedzīvotāji no šejienes.”
Cik merkantili. Patiešām. Kāpēc ir jāmaksā par tādu vispārcilvēcisku vērtību kā siltums? Tāda nu ir mūsu sabiedrība. Mēs visu pārvēršam par preci. Par brīvu var dabūt tikai žēlastības dāvanas, bet, kā dzīve rāda, arī tās var izrādīties tikai siers peļu slazdā.
Siltums pagaidām vēl nav pirmās nepieciešamības prece. Kad ārā būs mīnusi, tad gan. Bet es jau apskaužu tos, kuru dzīvokļos un darbavietās jau ir sākusies apkures sezona. Cerams, viņiem nevajag siltas jakas un vilnas zeķes. “Mājās pati kurinu, ir silti. Darbā gan sēžu cimdos, tur nekurina,” vakar man stāstīja kāda paziņa. Negrasos iztirzāt lokālās apkures priekšrocības vai otrādi, salīdzinot ar centralizētu siltumapgādi. Kad ir auksti, cilvēks grib tikai sasildīties. Tad nav prātā, cik tas maksās. Gulbenes siltumapgādātājs SIA “Vidzemes enerģija” informē, ka pirmie salstošie pilsētas centrālapkurei pieslēgušies jau septembra beigās. Pašlaik klientu skaits paplašinoties. Pieslēdzas siltumam ne tikai iestādes, bet arī daudzdzīvokļu mājas. Neraugoties uz to, ka siltuma tarifs sarauties negrasās. Arī es tomēr balsoju par siltumu! Cieti!
