Mēs dzīvojam standartizētā pasaulē, kas pilna ar dublikātiem. Par to iedomājos, kad šonedēļ vienu un to pašu ķēdes vēstuli savā mobilajā tālrunī saņēmu no diviem dažādiem draugiem. Vēstule bija it kā labu vēstoša. Lai tā vēl vairāk ietu labumā, man bija ieteikts to pārsūtīt astoņiem draugiem. Tika piesolīts, ka tad liktenis man pēc četrām dienām pasniegs dāvanu – daudz naudas. Ne mirkli neaizdomājos, ka man tagad būtu jārīkojas atbilstoši instrukcijām. Un nebūt nelikās, ka palaižu gar degunu kaudzi naudas. Tik naiva neesmu ne es, ne mani draugi. Vienīgā atšķirība – viņi iesaistījās šajā spēlē, bet es… izlikos, ka neiesaistos. Patiesībā – iesaistos arī es un kā vēl iesaistos!
Faktiski socializēšanās jeb cilvēka veiksmīga iekļaušanās sabiedrībā nenozīmē neko citu kā standartu apguvi un izmantošanu savu vajadzību likumīgai apmierināšanai. Mana draudzene ir sajūsmā par to, kā viņas meitiņa, kura vēl ir zīdaiņa vecumā, burtiski pielīp pie televizora, kad tur rāda reklāmu. Re, pat mazuļi uztver tos slepenos kodus, kas mums šajā standartizētajā pasaulē ir visapkārt. Saprotams, ka materiālā pasaule ir pakļauta nemitīgai atgremošanai jeb dublēšanai. Taču arī ticība, cerība un mīlestība ir štancētas turpat, kur nauda, desa, politiķi un pat Dievs tas Kungs. Vai ir iespējams kaut kur, kaut kad atbrīvoties no citu priekšstatiem, lai apjaustu savus individuālos?
Mana paziņa, kas meklē darbu Rīgā pakalpojumu sniegšanas jomā, piedāvājumos lasa, ka tur vajag jaunas sievietes ar pievilcīgu ārieni, lai… sēdētu pie kases aparāta vai stāvētu aiz letes, grieztu matus vai apkalpotu kafejnīcas apmeklētājus. Diskriminācija! Bet kur spruksi, ja gribas ēst. Būs vien jākļūst no krokodila par gulbi.
