Kad brieda brauciens uz mūziklu “Agrā rūsa” Valmieras teātrī, vairāk paļāvos masu ietekmei, jo laikam nav man gadījies redzēt parāk daudz labu mūziklu, lai īpaši jūsmotu par šo žanru. Taču redzēt kaut ko citādāku tepat Valmieras teātrī (tomēr tuvāk nekā Rīgā) gribējās izmantot. Turklāt bija arī zināma intriga, jo biju lasījusi, ka Jāņa Lūsēna mūzikls neesot iedzīvojies Liepājas teātrī. Taču es varu teikt, ka “Agrā rūsa” mani nepievīla.
Kaut gan droši vien mūziklu varētu nodēvēt par “Jauno Agro rūsu”, jo scenārija autors dzejnieks Pēters Brūveris ir iedvesis jaunas vēsmas Elīnas Zālītes romāna varoņu tēlos un attiecībās. Ja arī kāds nav lasījis romānu, tad droši vien atceras spilgto latviešu filmu par nabaga Elzas bēdīgo likteni, taču man stereotipi šoreiz netraucēja un jaunā versija īstenībā patika. Starp citu, runājot par nabaga Elzu, kaut kā ir iznācis tā, ka šoreiz vislielākais nabadziņš ir Ķikulis (Uģis Roze). Iespējams, “vainīgs” arī paša dziedātāja šarms un jaukā balss, un kura gan sieviete nežēlos tik jauku, bagātu vīrieti labākajos gados, kas savā apmātībā ar mīlestību dabū galu! Mūsdienīgās Elzas vājības – alkohols un narkotikas, un mīļākie. Taču Andra Ērgļa Italo gan ir nemainīgi tipisks latviešu gļēvā vīrieša tips. Tomēr mūziklā Elzas īstā mīlestība nav Italo, bet viņas skolas dienu draugs Jānis, un šis mīlas stāsts arī aizkustina. Kad čukstu kolēģei, ka man raudiens nāk, viņa izmet, vai es esot atcerējusies jaunības dienu mīlestību? Laikam jau ne, taču aizkustina tieši J.Lūsēna mūzika, kas patiesi ir lieliska, uzrunājoša, izstrādāta no sākuma līdz beigām. Un, protams, dzīvs orķestris ar pašu Jāni Lūsēnu un profesionāliem dziedātājiem ir patiess baudījums ausīm. Un kur nu pati galvenās lomas attēlotāja Ance Krauze ar savu piesātināto brīnišķīgo balss tembru! Katrā ziņā dziedātājai noteikti tā ir sevis pierādīšana citā ampluā un tas viņai ir izdevies.
Nezinu, kapēc kurzemniekiem Liepājā šis mūzikls nebija populārs, jo vidzemnieki aplaudējot māksliniekus negribēja laist projām no skatuves.
