Vakar bija Starptautiskā Baltā spieķa diena, kas atgādināja, ka starp mums dzīvo neredzīgie un vājredzīgie cilvēki. Viņus esam raduši atpazīt pēc baltā spieķa, kas pilda divējādas funkcijas – atvieglo redzes invalīda orientēšanos vidē un liek piebremzēt transporta līdzekļu vadītājiem, kad redz brauktuvi šķērsojam cilvēku ar balto spieķi.
Baltā spieķa lietošanā ir izstrādāta īpaša metode, lai redzes invalīds sataustītu šķēršļus, pakāpienus un atrastu ceļu.
Lejasciemiete, 81 gadu vecā Ausma Dille jau 18 gadus ikdienā balstās uz sava baltā spieķa un mīļi dēvē to par savu zirgu. Spieķi sarūpējusi Balvu Neredzīgo biedrība. A.Dille ir 2.grupas invalīde.
Spieķis palīdz gluži kā zirgs
“Es bez spieķa nemaz nevaru. Ar laiku tas kļuva melns. Tad aptinu ar baltu lenti. Es ar savu zirgu visu laiku esmu kopā. Reizēm viņš mani neklausa, gāžas zemē, pazūd, tad meklēju, kamēr atrodu,” saka A.Dille. Saule, lietus vai sniegs – viņa ņem savu spieķi un dodas uz veikalu Lejasciemā, kā arī ar autobusu brauc uz Gulbeni. Ir tikai viena bēda – kaut nereibtu galva. Ja sākas reiboņi, var pakrist. Kaut grūti tad piecelties, sirmgalve uzņēmīgi raušas kājās un iet tālāk. Mierina doma, ka baltais spieķis ir redzams pa gabalu.
A.Dille jauno tūkstošgadi sagaidījusi, būdama pavisam neredzīga. Daļēji redzi izdevās atgūt pēc veiktajām operācijām. To uzņēmās SIA “Latvijas Amerikas acu centrs” Rīgā. “Dzirdēju pa radio, ka tāds centrs ir. Kaut kā aizkūlos uz Rīgu ar autobusu un tur tālāk tiku ar taksometru. Teicu, ka pretenzijas necelšu, ja operācijas neko nedos. Taču, par laimi, uzlabojums bija,” stāsta sieviete.
A.Dilles mūžs ir pārbaudījumu pilns. Abi viņas dēli – Aigars un Gaidis – arī ir 2. un 3.grupas invalīdi. Traģiski zaudēts vīrs un meita Iveta. “Viņa bija pirmā no Lejasciema vidusskolas, kas beidza Mākslas akadēmiju,” stāsta namamāte. Atmiņas par meitu mājā glabā viņas gleznas, zīmējumi. Par spīti visām likstām un asarām A.Dille ir optimiste. Možu garu viņā uztur mājas sargi – suņuki.
“Es gribētu nodzīvot 100 gadus. Es ne par ko nesūdzos. Man visa kā ir gana. Lai šodien cilvēki nečīkst, ka nav, ko ēst. Ja grib, var arī nopelnīt. Kaut vai ar sēnēm! Dārzā var izaudzēt sev pārtiku. Man arī dārzā izaug viss, kas vajadzīgs. Tikko sastādīju zemenes. Ārstniecības augi man ir dobēs – vairāk nekā 20 šķirņu. Un būs vēl! Es jau zāles nelietoju, iztieku tikai ar tējām, uz tām vien dzīvoju. Savu mūžu neesmu tabletes rijusi,” saka A.Dille.
Misija – palīdzēt redzes invalīdiem
Vakar A.Dille gaidīja ciemos pārstāves no SIA “LNB rehabilitācijas centrs” Balvu dienas rehabilitācijas centra. Pavisam Latvijā ir 13 šādi reģionālie centri, kas piedāvā dažādas nodarbības redzes invalīdiem par brīvu, apzina viņu vajadzības, uzklausa, apmāca, kā labāk iekļauties vidē. Balvu centra darbinieki “Dzirkstelei” stāsta, ka ne visi redzes invalīdi ikdienā lieto balto spieķi. Diemžēl šis spieķis reāli vēl nepietiekami plaši var kalpot par atpazīšanas zīmi. Bieži vien invalīdi kautrējas lietot šo atribūtu, kaut patiesībā baltais spieķis var kļūt par vislabāko draugu un palīgu vējredzīgam vai neredzīgam cilvēkam. Starptautiskā Baltā spieķa diena ir arī kā atgādinājums pašiem invalīdiem – šāds spieķis ir un to ir lietderīgi izmantot!
