Nozare attīstās, eksports pieaug, taču situācija vēl joprojām ir saspringta – par Latvijas kokapstrādes veikumu ārzemju tirgos saka Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas prezidents Andrejs Domkins. Arī vietējā tirgū koksnes izmantošanas potenciāls gan būvniecībā, gan enerģētikā vēl joprojām ir ļoti liels.
– Vai krīzes gados kokapstrādes nozarei ir pavērušās kādas jaunas eksporta iespējas?
– Ja nozare nebūtu meklējusi jaunas iespējas un nebūtu arī tās atradusi, pašreizējie rādītāji nemaz nebūtu iespējami. Uzņēmēji atrod jaunu pieeju jau esošajos noieta tirgos. Tas nozīmē, ka kokapstrādātāji mērķtiecīgi orientējas uz to pieprasījumu, kas šogad sāk parādīties – jāpieskaņojas šī brīža patērētāju vajadzībām. Tas preču sortiments, ko piedāvāja pirms diviem gadiem, tagad ir citādāks. Arī klienti tagad vēlas taupīt naudu un orientējas uz zemāku izmaksu produktiem.
– Kā mainījusies pieprasījuma struktūra?
– Tas atkarīgs no sektora. Lielām zāģētavām vairāk kļūst pieprasīts augstas efektivitātes produkts, kas tiek piegādāts lielākās partijās. Ir produkti, kas orientēti uz nišas tirgiem, un tā specializācijas arvien vairāk pastiprinās. Piemēram, agrāk uzņēmums ražoja kādus padsmit preču veidus, bet tagad jāspēj piedāvāt daudz vairāk. Produkcija kļūst daudzveidīgāka, tiek piegādāta mazākos apjomos. Nevar teikt, ka piedāvājums ir sadrumstalots, bet tas nonāk tuvāk gala patērētājam un vairāk notiek pieskaņošanās konkrētam pielietojumam.
– Kā mainījusies situācija eksporta tirgos?
– Kā kuram sortimentam, kā kurā valstī – atkarīgs no tā, kādu scenāriju iziešanai no krīzes valsts izvēlas. Ir reģioni, kur izeju no krīzes meklē aktīvāk ar valsts subsīdijām, īpaši tas ir raksturīgs Vācijai, kur valdība īsteno visdažādākās aktivitātes. Tās ir, piemēram, siltināšanas programmas. Pagājušos Ziemassvētkos valdība arī aicināja iedzīvotājus nopirkt dāvanā draugam vai radiniekam kādu vietējo ražojumu. Ir valstis, kur cilvēki vienkārši paļāvās uz kaut kādām palīdzības programmām un sēdēja krogā, skatoties futbolu, un gaidīja, kad atnāks labāki laiki. Bet vispār tirgus patlaban ir ļoti saspringts – ir uzņēmumi, kuri šodien strādā ļoti intensīvi, pieņem atpakaļ darbā cilvēkus, bet noņēmējs nezina, kas būs pēc trim mēnešiem. Vairs nav tā, ka klientiem ir bijusi programma vairākiem mēnešiem uz priekšu. Konkrētajā momentā uzņēmumam var iet ļoti labi, bet viņam absolūti nav zināms, kas būs pēc trim mēnešiem, jo tas ir atkarīgs no klienta, kuram ir tāda pati neskaidrība.
Tāda ir šībrīža situācija, ejam soli pa solim. Pagaidām nezinām, vai nākamajam solim būs stingrs pamats.
– Vai joprojām eksportējam daudz izejvielu un maz gatavo produktu?
– Mums jau arī pirms krīzes bija vērojama tendence, ka eksportā pārorientējamies uz precēm ar lielāku pievienoto vērtību. Bet tas ir diezgan virspusējs vērtējums, ka, ja mēs vedam ārā dēļus, tad tas ir izejvielu eksports. Lielas zāģētavas jau iepriekš orientējas uz konkrētu patērētāju un tirgu. Tie zāģmateriāli galvenokārt paredzēti būvniecībai, un zāģētavas līdz ar to piegādā gatavos būvmateriālus. Nākamais solis ir būvēt šeit uz vietas. Ieceres tādas ir, bet būvniecība diemžēl vēl nav atdzīvojusies.
– Vai paplašinās koksnes izmantošana tepat Latvijā?
– Tas ir ļoti smags jautājums. Notiek pilnīgi nesaprotamas lietas. Mēs ar lielām cerībām gaidām, kad Latvijā pāries uz Eiropas projektēšanas būvnormatīviem. Latvijā mums pilnīgi nesaprotamu argumentu dēļ mūsu normatīvos ieliktas ļoti dīvainas prasības pret ugunsdrošību. Ja nevarēsim aizstāvēt savas pozīcijas, tad faktiski nonāksim situācijā, kad Latvijā būvniecībā mēs koku vispār nevarēsim izmantot. To es skaidroju tikai ar atsevišķu cilvēku pilnīgi neloģisku darbību. Mēs daudz ko esam darījuši šajā jomā un esam strādājuši kopā ar ārzemju ekspertiem, lai attīstītu veidus, kā koku var droši izmantot būvniecībā.
Patlaban notiek normatīvu harmonizācija, bet pati valsts ir noteikusi kaut kādas prasības. Un no tām sanāk, ka mēs nevaram lietot koku pat tur, kur līdz šim to lietojām. Varam aizmirst par to, lai no koka būvētu kaut ko, kas ir augstāks par diviem stāviem. Arī bibliotēkas celtniecībā varējām taču koku izmantot!
– Kādā veidā?
– Iekšējā apdarē. Bet šie normatīvi mūs no turienes izmeta ārā. Nesen biju restaurētajā Ārlietu ministrijas ēkā, tur principā viss būtu jāplēš ārā, jo viss ir no koka. Kā var būt cilvēkiem tik aprobežota domāšana, kas pilnīgi neatbilst tehnoloģiju attīstībai?!
– Tas galīgi neiet kopā ar paziņojumiem, ka jāatbalsta vietējais ražotājs.
– Tā notiek daudzās jomās – valda kaut kāda aprobežotība. Bet ugunsgrēks jau rodas ne no konstrukcijām, bet no tā, kas tajā ēkā ir iekšā. Krievijā līdz zemei izdega arī mūra ēkas. Arī bloku māja taču ir piekrauta ar degošām lietām, tur ir dažādi apdares materiāli, kas ir ļoti bīstami ugunsgrēka laikā.
– Ja runājam par koksnes izmantošanu enerģētikā?
– Tas ir strauji augošs sektors. Bet Latvijai vēl ir daudz darāmā, lai paplašinātu koksnes izmantošanu enerģētikas jomā. Vēl viena prioritāte varētu būt to katlumāju modernizēšana, kur jau tagad koksne tiek izmantota, bet kurām ir ļoti maza efektivitāte. Ja salīdzinām sevi ar Lietuvu un Igauniju, tad šajā jomā esam ļoti atpalikuši. Mums ir spēcīgs eksporta pieaugums – arvien vairāk eksportējam, piemēram, granulas, bet vietējā tirgū vēl ir daudz ko darīt.
Problēma ir tā, ka kokapstrādei, kas ir liela un valstiski svarīga nozare, pietrūkst spēcīga lobija, jo uzņēmumu ir ļoti daudz. Piemēram, Latvijas gāze daudzus gadus sadarbojas ar ļoti spēcīgu lobiju un tagad iegājusi arī koģenerācijas programmās, kurās bija domāts vairāk attīstīt atjaunojamos energoresursus. Gāze ir koncentrēts bizness, kam ir ļoti spēcīgs lobijs. Mums savukārt ir spēcīgs eksporta lobijs, mums ir lieli pircēji, kuri vēlas no Latvijas vest ārā kurināmo, bet vietējais tirgus tik koncentrēts nav. Mēģinājumi ir bijuši, bet pagaidām iet diezgan grūti.
– Kā vērtējat jaunā vērienīgā projekta “Dendrolight” izredzes pasaules tirgū?
– Šajā projektā latviešiem ir izdevies būt pirmajiem, kas sāka ražot šo materiālu. Šī produkta iespējas vēl īsti pat nav apzinātas. Cik es zinu, pieprasījums ir, un potenciāli pielietotāji ar lielām cerībām gaida šo materiālu. Ļoti labi, ka Latvijā ir pirmā lielā rūpnīca. Interese ir ļoti liela, un tuvāko piecu gadu laikā šajā jomā tiks uzsākti arī citi lieli projekti.
– Ar ko tas materiāls ir unikāls?
– Tas ir radies, ņemot vērā tehnikas attīstību – izdevies izveidot šādu vieglo plātņu veidu. Būvniecība aktīvi meklē iespējas izmantot vieglākas un videi nekaitīgākas plātnes, tostarp arī tāds gigants kā “Ikea”. Daudzos izstrādājumos koksnes ir krietni par daudz, bet šī tehnoloģija ļauj izņemt ārā lieko koksni, turklāt konstrukcija kļūst arī noturīgāka. Tas ir tiešām liels solis koksnes produktu attīstībā.
