Liela virtuve lauku mājā ar klona grīdu. Plītī kuras uguns. Uz pannas māmuļa cep pankūkas. Uzraususies ar kājām uz krēsla, lai tās nesaltu, pie virtuves galda rūtiņu burtnīcā ar zīmuli rakstu savu pirmo dzejoli “Mūža mežs”.
Tā pirmā rindiņa nav bērnišķīgi jautra: “Drūmi šalc mežs, mans lielais mūža mežs.” Tālāk seko vēl drūmākas rindas par to, ka gribas ēst īstu piena zupu, nevis pelēcīgi klāru virumu, gribas ēst kārdinoši sulīgas kotletes, nevis no miltiem vārītu biezputru, klāt piekožot niecīgu gaļas šķēlīti, no kuras pirms tam iztecināti tauki. Šī aina man joprojām neizzūd no atmiņas, lai gan kopš tā vakara ir pagājuši teju 50 gadi. Zinu, kā ir tad, kad salst, bet nav malkas, lai iekurtu krāsni, ko nozīmē izsalkums, bet nav ko ēst.
Esmu pārdzīvojusi tās izjūtas tumšajos ziemas rītos, kādas jāpārdzīvo, pirmklasniekam ejot četrus kilometrus uz skolu un tikpat atpakaļ. Ja vien tas būtu manos spēkos, es savai māmuļai un visām tām mātēm, kas šodien strādā pāri saviem spēkiem, lai gādātu par saviem bērniem, uzceltu pieminekli.
Protams, nav ko kavēties pagātnē. Tas viss ir pagājis. Tomēr, redzot, kas notiek šodien, gribas atkal izsaukties: “Cik drūmi šalc mūža mežs!” Negribas pat domāt, kā būs tad, kad pienāks valsts vēlētais pensijas vecums. Visticamāk, dzīšos tai pakaļ. Tāda nebūšu vienīgā, jo ir taču jāstrādā valsts labā.
Ko gan labu domāt, dzirdot, ka privātpersona politiskās partijas reklāmas kampaņai atļaujas ziedot 40 tūkstošus latu? Vai tad, ja ugunsgrēka dēļ bez pajumtes palikusi ģimene šai personai lūgtu palīdzību, rīcība būtu tāda pati? Šaubos gan. Kur tad vēl plānotais padomnieku algu palielinājums par 500 latiem tūlīt pēc vēlēšanām? Diskusijas par dažādu nodokļu palielinājumu, sociālo pabalstu samazināšanu…
Ko te piebilst – drūmi šalc mūža mežs, kam vismaz pagaidām mežmala nav redzama, jo līdz tai – miljardiem latu bruģēts ceļš. Nav viegli to saprast.
