Viendien sieva izmazgāja veļu un izkāra žāvēties nojumē, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Pret vakaru gāja noņemt, lai nestu mājās, un bēdīga konstatēja, ka ir nozagts mans džemperis ar supermeņa uzrakstu. Spēru zibeņus gaisā. Tas bija mans mīļākais džemperis! Nespēju šito krupi norīt. Piebļāvu visu miestu.
Pagāja mēnesis. Sieva atkal izmazgāja veļu un izkāra pagalmā zem nojumes. Šoreiz viņa vaktēja šņori, ik pēc pusstundas gāja skatīties un taustīt, kā veļa žūst. Tomēr arī todien bēdīga man paziņoja, ka šoreiz nozagtas manas treniņbikses. Johaidī! Nolēmu nākamajā veļas dienā dežurēt pie šņores no pirmā līdz beidzamajam brīdim. Domāts – darīts. Vakar sasalu ragā un pat saslimu, laukā dirnēdams pie veļas. Sabiju tur pīpēdams pāris stundu. Vairāk nebija spēka. Nolēmu uz mirkli ieskriet mājā sasildīties, tēju iedzert. Kad atgriezos dežūrvietā, nācās secināt, ka atkal emu apzagts. Šoreiz bija paņemtas manas glaunās, no kataloga nesen pasūtītās seksa apakšbikses. Stringi!
Dusmās aizskrēju uz veikalu paņemt litru četrdesmitgrādīgā. Vienam dzert negribējās. Tik lielā depresijā vēl nebiju. Tāpēc iegāju pie kaimiņa, pie sava drauga Toļika, ar kuru krīzes laikā tā kā bijām kļuvuši svešāki. Saprotiet, mums ar sievu tomēr divas pensijas, bet viņš dzīvo viens. Tātad arī pensija viņam viena. Toļikam mūslaikos galus neatdot, bet savilkt ir grūti. Mūsu draudzība kļuva atturīgāka tālab, ka katrreiz, kad tikāmies, viņš prasīja, lai aizdodu naudu. Apnika. Kas es viņam – banka kāda? Bet šoreiz biju gatavs viņam pat aizlienēt piečuku uz neatdošanu, lai tikai varētu Toļikam paraudāt uz pleca. Zvanīju pie šā durvīm, bet paliku mēms, tajā ieraugot draugu… savā supermeņa džemperī, savās trenūzēs ar atstarojošiem elementiem.
Tomēr neizrādīju mulsumu. Ar žestiem liku saprast, ka esmu atnācis ar polšu, lai mēs kopīgi pabazarētu. Toļiks plati smaidīja. Sauca mani ienākt. Un es pat sāku šaubīties, vai patiesi viņam mugurā ir manas drēbes, varbūt tā tikai sakritība. Sēdējām viens otram iepretim, saskandinājām… Nespēju iedzert. Sametās šķērmi, paprasījos uz kaimiņa tualeti nokārtot dabiskās vajadzības. Pēc tam ieskrēju vannas istabā rokas mazgāt un tur uz šņores, kas izstiepta pār vannu, ieraudzīju karājamies savas pusžuvušās apakšbikses. Zaglīgi pagrābu un ietūcīju kabatā.
Smagu sirdi gāju uz istabu pie drauga. Manī bija tik daudz pārmetumu, ka pašam no sevis kļuva bail. Bet ko es ieraudzīju? Toļiks saritinājies kamolā uz dīvāna jau gulēja saldā miegā. Viens pats bija izninnājis visu litru! Johaidī! Piecās minūtēs pievārējis aiz skopuma! Tā jau var atstiept kājas.
Tomēr joprojām biju nikns. Izģērbu nemaņā guļošo Toļiku, atstājot viņu bez mana džempera un trenūzēm. Bet šis tikai sarāvās vēl mazāks. Palika man Toļika žēl. Draugs kā nekā. Atradu viņa istabā segas un sasedzu čomu kā nākas. Pats devos projām.
Es vienmēr esmu centies būt lojāls pret draugiem. Esmu centies nenosodīt, saprast, palīdzēt… Ja draugs pa kluso viens izdzer manu polšu, es nemēģinu mainīt realitāti. Es mainu attieksmi. Ne jau pret draugu, bet pret faktu kā tādu. Kā saka, izlieto vairs nesasmelsi. Citādāk ir ar džemperi. Nav jāzog! Ja viņš palūgs, to varam valkāt uz maiņām. Bet manus stringus gan es negribu nevienam aizdot.
