Jaunās Stāmerienas sporta halles projekts izraisījis lielu viļņošanos sabiedrībā. Toreiz domes sēdē pieņemot lēmumu uzsākt šo vērienīgo projektu, bija deputāti, kas balsojumā atturējās. Pēc tam daudzi cilvēki teica: nu kas tas par balsojumu! Jā, patiesi, kas tas ir par balsojumu tik nopietnā lietā? Man to vienkārši gribētos nosaukt par bailēm no atbildības.
Iespējams, deputātiem šķiet, ka iedzīvotāji var viņus nesaprast, pārmest. Kāds, ieinteresēts šajā projektā, protams, nesapratīs un pārmetīs, taču par katru lēmumu vienmēr būs kāds, kas pārmetīs, no tā vienkārši nav iespējams aizbēgt un, manuprāt, nav arī jābēg. Esmu pārliecinājusies, ka liela daļa iedzīvotāju itin labi saprot, ka bez smagiem lēmumiem mūsu dzīve Latvijā un Gulbenes novadā šodien nav iespējama.
Tāpat gribētos parunāt par Tautas partijas deputātu staigāšanu – te noliek viens mandātu, te – otrs. Tāda bērnu spēlīte iznāk: man te nesanāca, iznākšu citreiz paspēlēties. Protams, cilvēkiem ir personīgi iemesli un daudz kas dzīvē var izmainīties vienā mirklī, bet šoreiz “aizgājēju” un viņu partijas biedru argumenti neiztur nekādu kritiku. Vienmēr esmu uzskatījusi un domāju, daudzi vēlētāji man piekritīs, ka cilvēkam tomēr būtu jāsaprot – būt par deputātu arī ir smags lēmums, kas katram jāizsver, pirms viņš vispār iesaistās vēlēšanu kampaņā. Neviens taču ar varu to nespiež darīt. Likās, ka ir aizgājuši tie laiki, kad pārsvarā darbojās princips “mani – jauku cilvēku – te savi džeki uzaicināja sarakstā” . Bet laikam jau tomēr ne!
