Aiz priekškara: Krievi svin “uzvaras dienu” informatīvajā karā

9.februāris ir Krievijas uzvaras diena informatīvajā karā – tā gavilēdams paziņoja Kremļa propagandistu koris pēc amerikāņu galēji konservatīvā žurnālista jeb drīzāk propagandista Takera Karlsona intervijas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu publicēšanas. Intervija ilga vairāk nekā divas stundas, un “kremlini” jau steidza paziņot, ka to noskatījušies vairāk nekā 100 miljoni skatītāju un tā esot uzspridzinājusi Rietumu informatīvo telpu.

Patiesībā jāteic, ka lielāko mediju virsraksti pauž labākajā gadījumā vilšanos, sliktākajā – nicinājumu, uzsverot, ka tā bija nevis intervija, bet glaimošanas paraugstunda.

Putins intervijā pieminēja arī Latviju, paužot, ka Krievija negrasās uzbrukt nevienai NATO valstij, tostarp nedz Latvijai, nedz Polijai. Ar piebildi – ja vien Polija neuzbruks Krievijai. Tajā pašā laikā Putins klāstīja, ka Rietumi gribot Krieviju iznīcināt, taču kaujas laukā Krieviju uzveikt neesot iespējams, jo “mums taču ir kodolieroči”.

Savukārt par karu Ukrainā Putins minēja, ka to Rietumi varētu izbeigt vienas dienas laikā, ja vien gribētu. Proti, tikko beigtos Rietumu militārais atbalsts Ukrainai, beigtos arī karš. Tas bija viens no svarīgākajiem Putina vēstījumiem amerikāņiem – jūs varat nekavējoties izbeigt karu, vajag tikai pārtraukt atbalstīt Ukrainu. Nav šaubu, ka vismaz konservatīvo prezidenta kandidāta Donalda Trampa atbalstītājos šim vēstījumam varētu rasties dzirdīgas ausis.

Teju visi mediji arī uzsver un atgādina, ka Karlsons savā intervijā ne reizi nepieminēja tādus jautājumus, kas Kremlim varētu šķist neērti, – ziņojumus par Krievijas kara noziegumiem tādās vietās kā Buča un Mariupole, Starptautiskās Krimināltiesas izdotais Putina aresta orderis, Alekseja Navaļnija un citu politieslodzīto liktenis, kā arī kara laikā bojāgājušo krievu karavīru skaits. Karlsons pat izvairījās no jebkādiem jautājumiem par gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām un pretkara kandidāta Borisa Nadeždina diskvalifikāciju.

Zalužnijs, Mamikins un Rinkēvičs

Otrs nedēļas lielākais notikums, par kuru intensīvi raksta starptautiskā prese, Krievijas televīziju raidījumos tika pieminēts tikai garāmejot. Runa ir par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska veikto līdzšinējā Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka Valērija Zalužnija nomaiņu ar Ukrainas sauszemes spēku komandieri ģenerālpulkvedi Oleksandru Sirski. Propagandisti paziņoja, ka tās ir Ukrainas iekšējās “razborkas”, kas Krieviju interesēt nevar, jo tas kara gaitu tāpat neizmainīs.

Interesanti, ka nedēļas sākumā, kad lēmums par Zalužnija atstādināšanu vēl nebija pieņemts, bet tikai virmoja gaisā, raidījumā “60 minūtes” notika saķeršanās starp raidījuma vadītāju Olgu Skabejevu un kādu atvaļinātu armijnieku. Saķeršanās iemesls bija tieši Zalužnijs. Proti, armijnieks atļāvās uzslavēt Zalužniju un cieņpilni izteicās par viņa spējām, jo viņš frontē apstākļos, kad ukraiņiem nebija pārsvara gaisā, demonstrēja cienījamu sniegumu. Tas Skabejevai bija kā bullim sarkana lupata un viņa nekavējoties uzbruka raidījuma viesim, sak, kā var teikt labus vārdus par asiņainu slepkavu.

Zīmīgi, ka Zalužnija atstādināšanas sakarā visi ideologi steidza paziņot, ka tas nemaz nav Zelenska lēmums, bet gan amerikāņu griba. Tiesa, propagandisti nepūlējās izskaidrot, kādēļ amerikāņi būtu ieinteresēti Zalužnija nomaiņā. Lai gan izskanēja versija, kas līdzinās kārtējai krievu sazvērestības teorijai, ka Rietumi grib gāzt Zelenski, kuru nevar nosēdināt pie sarunu galda un viņa vietā ielikt Zalužniju, kas Rietumiem šķietot piemērotāks par Zelenski. Propagandisti nevienā brīdī nemulst no pašu nemitīgajiem apgalvojumiem, ka Ukrainai miera sarunas aizliedz tieši ASV, kas gribot karot “līdz pēdējam ukrainim”. Tagad pēkšņi izrādās, ka Rietumi grib miera sarunas, bet tām traucē Zelenskis.

Aizvadītajā nedēļā atkal izskanēja Latvijas vārds ar kārtējo melu devu. Raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” atkal piedalījās bijušais Eiropas parlamenta deputāts no Latvijas, kas tagad pārcēlies uz dzīvi Krievijā, Andrejs Mamikins, kurš pauda, ka Baltijas valstis gatavojas karot ar Krieviju un “atvērt otru fronti”. Mamikins meloja, ka Latvija aizsardzībai pret krieviem gatavojas mīnēt savas robežas. Uzreiz jāsaka, ka to neparedz nedz Latvijas aizsardzības stratēģija, nedz Baltijas valstu aizsardzības ministru parakstītā vienošanās par Baltijas Aizsardzības līnijas izveidi.

Taču ar to viltus ziņas no Mamikina puses nebeidzās. Kā viņš apgalvoja, Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs esot apsolījis, ka gadījumā, ja Eiropas Savienība nepiešķirs Ukrainai solīto palīdzību 50 miljardu eiro apmērā, tad to vienpersoniski darīs viena pati Latvija. Mamikins tēloja sašutumu, ka Latvija, kuras iedzīvotāji slīkstot nabadzībā, Ukrainai atvēlēšot trīs savus gada budžetus. Tie ir kārtējie meli. Rinkevičs ir paziņojis, ka Latvijas un Ukrainas vienošanās paredz, ka Latvija tuvākajos trīs gados Ukrainai sniegs atbalstu 15 miljonu eiro apmērā.

Putina “vēstures stunda”

Propagandisti Karlsona interviju ar Putinu pielīdzināja sprādzienam informatīvajā telpā, uzsverot, ka tā bijusi “acu atvērēja” Rietumu sabiedrībām. Abi raidījuma “60 minūtes” vadītāji Olga Skabejeva un Jevgēņijs Popovs apgalvoja, ka intervija esot bijusi tāds patiesības brīdis ārvalstu, īpaši ASV, skatītājiem, ka Rietumvalstu līderu vidū valdot panika. Un ASV Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kirbijs pat esot gribējis aizliegt pieeju Putina intervijai, kas, protams, neatbilst patiesībai.

Vairāk nekā divu stundu garās intervijas sākumā Putins teju 40 minūtes sniedz no vēsturiskās patiesības visai attālu ekskursu Ukrainas vēsturē, lai pierādītu, ka Ukraina vienmēr ir bijusi Krievijas sastāvdaļa un tas, ka tā ir pastāvīga valsts, ir vēstures pārpratums. Lai pierādītu Krievijas tiesības uz Ukrainu, Putins atsaucās uz hetmaņa Bogdana Hmeļņicka 17.gadsimtā noslēgto vienošanos ar carisko Krieviju, ka tā ņem Ukrainu savā aizsardzībā pret Poliju un Ukraina kļūst par Krievijas autonomu reģionu, iekļaujoties impērijā.

Pēc Putina domām, pirms teju četriem gadsimtiem noslēgtais līgums ir leģitīms pamatojums tam, ka Ukrainai nav tiesību pastāvēt kā pastāvīgai valstij. Agresorvalsts līderis nevienā brīdī neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt, ka 1991.gadā Krievija līdz ar citām valstīm atzina Ukrainas neatkarību. Protams, arī Takeram Karlsonam “neienāca prātā” uzdot jautājumu, kādēļ hetmaņa Hmeļņicka 17.gadsimtā noslēgtais līgums ar jau sen kā neeksistējošu impēriju ir nozīmīgāks par faktu, ka 1991.gadā Krievija atzina Ukrainas neatkarību. Neviena no mūsdienu valstīm neizsaka teritoriālas pretenzijas citai valstij, pamatojoties uz četrus gadsimtus seniem līgumiem. Tas šķiet normāli tikai Putinam.

Līdztekus Putins gari un plaši izvērsās par Ukrainu pārņēmušo nacismu, uz kuru tā esot būvējusi savu identitāti pēc 1991.gada. Tādēļ Putins Karlsonam uzsvēra, ka Krievija savus mērķus Ukrainā vēl neesot sasniegusi, jo Ukraina vēl nav denacificēta. Tāpat agresorvalsts vadītājs klāstīja, ka Krievija neesot karu Ukrainā sākusi, toties tā vēloties to pabeigt. Karu Ukrainā esot iesākušas ASV, kad tās 2013.gadā īstenoja valsts apvērsumu, izveidojot Ukrainu kā antikrievijas projektu un uzsākot “nežēlīgu genocīdu” pret Ukrainas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

Šie Putina izteikumi deva iemeslu visu veidu propagandistiem reflektēt par to, ka Krievija Putina vadībā ir nevis drauds, bet gan cilvēces atbrīvotāja, kas nevēlas tās iegāšanos bezdibenī, vēlas pasauli pasargāt no “brūnā mēra” un aizstāvēt tradicionālās kristīgās vērtības.

Paralēli Putina kā pasaules glābēja lomai izskanēja viņa tradicionālās žēlabas, ka Rietumi negrib sadarboties ar Krieviju un neuzskata to par līdzvērtīgu partneri. Putins kā aizvainots bērns uzskaitīja visus līdzšinējos Amerikas “pāridarījumus”, sākot ar to, ka NATO atteicās uzņemt savās rindās Krieviju.

Putins atkārto Hitlera retoriku

Ja krievi apgalvo, ka Putina intervija uzspridzinājusi starptautisko informatīvo telpu, bijusi “acu atvērēja” un iedzinusi panikā Balto namu, tad atliek vien palūkoties uz Rietumu mediju virsrakstiem, lai saprastu, ka krievi vēlamo uzdod par esošo un ierasti ir visai tālu no realitātes.

“Takers Karlsons apsolīja nerediģētu Putinu. Rezultāts bija garlaicīgs” (“New Yorker”); “Takera Karlsona intervija: faktu pārbaude Putina “muļķību” vēsturē” (BBC); “Sarunu šovs vai nopietna saruna? Takera Karlsona intervija ar Putinu nepiedāvāja ne vienu, ne otru” (“The Guardian”); “Kā Takers Karlsons kļuva par Putina noderīgo idiotu” (“Financial Times”) – tie ir tikai daži no mediju virsrakstiem, kas atklāj, kā patiesībā tika uzņemta Putina intervija.

Jāteic, ka liela daļa šo rakstu autoru par savu uzdevumu uzskatīja Putina teikto nepatiesību atmaskošanu. Piemēram, par viņa izteikumu, ka Zelenskis noliedzis iespēju jebkad sēsties pie sarunu galda ar Krieviju, vairāki mediji uzreiz norādīja, ka patiesībā Ukrainas prezidents ir runājis nevis par Krieviju vispār, bet Krieviju Putina vadībā un to, ka ar Putinu nav iespējams risināt sarunas.

Tāpat starptautiskie mediji nevis atzinīgi vērtēja Putina ekskursu vēsturē, bet gan to kritizēja un dēvēja par faktu sagrozīšanu. “Putins jau iepriekš ir atkārtojis Hitlera retoriku. Pirms desmit gadiem, paziņojot par Krimas aneksiju, viņš izteikumus it kā būtu aizguvis no Hitlera runas par Sudetijas aneksiju. Toreiz es pieņēmu, ka valoda ir nākusi no runas autora, kurš zināja, ko viņš dara, kamēr Putins varēja nezināt. Taču tas, kā Putins savā intervijā Karlsonam aprakstīja Otrā pasaules kara sākumu, liecina, ka, lai gan viņš turpina apsūdzēt Ukrainu nacisma veicināšanā, viņš varētu uzskatīt sevi par otru Hitleru, bet tikai viltīgāku, tādu, kurš spēj iefiltrēties Amerikas Savienotajās Valstīs un izveidot aliansi ar tās iespējamo nākamo prezidentu,” raksta “New Yorker”.

Tikmēr ietekmīgais portāls “Politico” savā rakstā par Putina interviju norāda, ka galvenais vēstījums, ko Putins centās nodot amerikāņiem, ir šāds: “Nav jēgas palīdzēt Ukrainai ar vairāk naudas un ieroču. Un Karlsons, kurš pats iepriekš ir apšaubījis ASV atbalstu Ukrainai, cenšoties aizsargāt savu tautu un zemi Krievijas uzbrukuma priekšā, bija izcili priecīgs palīdzēt sniegt šo vēstījumu.”

Ietekmīgā domnīca “Carnegie Endowment for International Peace” uzskata, ka Putina intervija primāri bija vērsta uz konservatīvo Ameriku un Donalda Trampa atbalstītājiem. “Viņa uztverē šī amerikāņu daļa šķiet ideoloģiski tuva, potenciāli spējīga ja ne sarunāties, tad sadalīt ietekmes sfēras – netraucējiet mums un mēs netraucēsim jums. No taktiskā viedokļa Putinam bija daudz ikdienišķāku problēmu kopums, ko viņš centās atrisināt ar savu interviju. Pirmais un galvenais mērķis ir apliecināt pašreizējai ASV vadībai savu nodomu par katru cenu panākt Ukrainas kapitulāciju. Putins arī atklāti vērsās pie Baidena oponentiem, skaidri norādot, ka par kauju turpināšanos un ukraiņu bojāeju ir atbildīga pašreizējā ASV administrācija, savukārt Krievija bija un ir gatava visu apturēt,” norāda domnīca.