“Vai vēl Latvijā ir Nadīnes? To es nezinu,” smej kundze. Pati piebilst, ka “sviests vairs tikai mutē kūst”, jo pēc 10 mēnešiem viņa svinēšot 80 gadu jubileju. Viņai ir divi vārdi, abi kristītie – Nadežda un Nadīne. Viens – pasē un pareizticīgo baznīcas grāmatā, otrs – kristītais vārds, pārejot katoļticībā, lai varētu salaulāties ar savu mīļoto, ar kuru kopā turpmāk ģimenē tika izauklēti meita un dēls – Valentīna un Edgars. Un tomēr gulbeniete Nadežda Razgoriņa uzskata sevi par Nadīni. Tā viņu sauc visi – radi, draugi, kaimiņi, visi, kas pazīst. Un savā laikā pazina viņu daudzi, jo sieviete strādāja par pastnieci.
“Esmu no Balviem, Krieviju neesmu redzējusi, kaut pēc tautības – krieviete. Latvijā esmu dzimusi un augusi, tāpat kā mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs. Man tika dots Nadeždas vārds. Izaugu, iepazinos ar puisi, draudzējāmies ilgāk nekā pusgadu. Viņš iepazīstināja mani ar ģimeni. Viņa mamma pateica, ka nedrīkstam kopā dzīvot nelaulājušies. Viņš bija katolis. Priesteris pateica, ka pirms laulībām man jāpāriet katoļticībā. Viņš arī deva man citu vārdu, jo katoļiem neesot Nadeždas vārda. Nokristīja mani par Nadīni. Žēl, ka arī pasē neesmu to ierakstījusi. Taču pie Dieva iešu kā Nadīne,” saka N.Razgoriņa.
Gulbenē viņas mūžs bijis raibs, darbīgs un mīlestības pilns. Strādājusi gan maizes ceptuvē, gan rūpnīcās “Straume” un “Alfa”, gan starpkolhozu celtniecības organizācijā, gan pastā.
“Man ir bijuši trīs vīri. Visi ir viņā saulē. Pirmais bija Antons, otrais – Imants, trešais – Leonīds. Vismīļākais bija pirmais. Laikam tāpēc, ka tas ir baznīcā laulātais vīrs. Tomēr visi trīs bija labi cilvēki. Neviens nedzēra, nepīpēja, strādīgi. Pati biju tāda,” saka N.Razgoriņa.
Šodien Nadīnes gaitas ir steigas pilnas. Viņas labās domas pieder mazdēliem Sergejam un Raitim, jau pieaugušajai mazmeitai Maijai. Ikdienā rūpējas par jaunākajām mazmeitām – 12 gadus veco Kristīni un 5 gadus veco Ramonu, cītīgi apmeklē baznīcu un līdzi ved meitenes, izpalīdz kaimiņienēm, sakopj savu piederīgo, kā arī draugu un paziņu kapvietas.
“Visu mūžu esmu dzīvojusi lielā saimē. Vienmēr man ir bijis par kādu jārūpējas. Tas ir ļoti labi. Priecājos, ka man ir daudz mazbērnu. Būt kopā, rūpēties citam par citu – ko vairāk vajag? Tas nekas, ka pārticība nav tik liela kā vajadzētu. Galvenais, lai Dieva svētība, saticība un mīlestība,” saka N.Razgoriņa.
