Sekoju līdzi notikumiem valstī, bet nesaprotu, kur mēs dzīvojam?
Mīlu savu zemi Latviju. Tagad tiek runāts par okupācijām. Tiek prasīts, lai tās atzīst, tad viss būšot kārtībā. Es piedzīvoju krievu okupāciju, kad cilvēkus sūtīja uz Sibīriju un bija ļoti slikti. Piedzīvoju vācu okupāciju, kad cilvēkus slepkavoja tepat Salaspilī un Rumbulā. Manas tēva mājas nodedzināja līdz pamatiem, arī rudzu statiņus uz tīruma. Palikām rudenī pliki pie drupām. Ir pārdzīvoti kari un pēckara grūtības.
Esmu balsojusi visās vēlēšanās, arī par iestāšanos Eiropas Savienībā. Pie kā tas viss novedis? Kādā okupācijā mēs dzīvojam tagad? Likvidēja cukura fabrikas, tūkstoši cilvēku palika bez darba. Cukuru tagad iesūta no citām valstīm. Visur privatizēja lielos uzņēmumus, atkal kļuva vairāk bezdarbnieku. Runā, ka dzīvojam brīvā Latvijā, bet Eiropai jāmaksā soda naudas. Kāpēc?
Deputātu algām, kuras jau tā ir lielas, klāt nāk neskaitāmas piemaksas laikā, kad „Tautas balsī” rāda – „neprasi, nav maizītes, bet skaties zvaigznītēs”… Tūkstošiem bērnu dzīvo badā, tik daudziem cilvēkiem nav darba, bet deputāti tikai domā, kā piebāzt savas kabatas. Protams, kāds gudrinieks atkal teiks, ka – paši vēlējām un esam vainīgi, ka tādus deputātus esam ievēlējuši…
Runā, ka atkal ķersies klāt pensijām. Jā, varētu gan, bet Saeimā esošajiem pensionāriem tās vispār nevajadzētu maksāt. Un no pensijām, kas lielākas par 500 latiem, lai ņem nost pusi. Savukārt pensijas, kas nepārsniedz 200 latus, lai reiz liek mierā!
Algu arī nevienam nevajadzētu lielāku par 1000 latiem, tad būtu normāla dzīve visiem, jo lielākā daļa cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma. Bet par okupācijām var atbildēt tikai Staļins un Hitlers. Pagātne būtu beidzot jāliek mierā, bet vajadzētu sākt domāt, kā šodien cilvēkiem sagādāt darbavietas un lai bērni būtu paēduši, jo arī viņiem samazināja uzturlīdzekļus un pabalstus!
