Jūtos tā, it kā būtu saņēmusi pliķi sejā, izlasot ziņu par to, ka Valsts prezidents neiebilst faktam, ka tiek palielināta alga ministriem un premjera padomniekiem. Ko te piebilst? Ļoti “pareiza” nostāja šajā ekonomiski grūtajā laikā, kad notiek cīņa par valsts izdevumu samazinājumu. Skaista “dāvana” pirms valsts svētkiem.
Ja jau bez algas palielinājuma neiztikt tad, lai tiek palielināta alga arī tiem, kas strādā skolās, medicīnas iestādēs, ražošanas uzņēmumos un citur. Diemžēl ārkārtīgi liela daļa vienkāršās tautas pārstāvju saņem minimālo algu, kas tikai uz papīra ir 180 lati. Reāli nav vajadzīga liela matemātika, lai aprēķinātu, cik no tās paliek pāri pēc nodokļu nomaksas.
Tad, kad varasvīri atļaujas izbraukt ārpus Rīgas, lai iepazītu provinci, viņiem tiek izrādītas skaistākās muižas un pilis, izraudzīti gludākie ceļi, servēti smalkākie galdi. Uzņemot ciemiņus, tā tam esot jābūt. Tikai ļoti žēl, ka nevienu reizi augstie viesi nav aizvesti uz tām mājām, kur vecāki, būdami cilvēki ar augstāko izglītību, tomēr ir pazaudējuši darbu tikai tāpēc, ka valstij nav vajadzīgs viens vai otrs ražošanas uzņēmums, skaita maizes rikas, lai pietiktu bērniem vismaz vienai ēdienreizei dienā.
Vai kāds no šiem viesiem ir pavērojis, kā vecie un veselību zaudējušie cilvēki skaita santīmus, rēķinot – pietiks vai nepietiks līdz nākamajai pensijai. Turklāt viņi to dara sveču gaismā, taupot elektrību, jo var nepietikt naudas, lai par to samaksātu. Vai kāds ir ieklausījies izmisuša cilvēka balsī brīdī, kad ir vajadzīga palīdzība tuviniekam, bet nav naudas, lai samaksātu ārstam?
Skaisti izklausās: mums viss valstī pamazām vēršas uz labo pusi! Ja ar to domājam ministru un viņu padomnieku algu palielinājumu, tad tiešām – uz labo pusi. Realitāte ir cita, kas cērt kā ass pliķis vienkāršo cilvēku sejās.
