“Jauns sākums nekad nav pilnīgs sākums un nerodas tukšā vietā. Parasti tam līdzi nāk iepriekšējo attiecību nepabeigtība. Tāpēc lielākais darbs būtu jāiegulda, lai attiecības pabeigtu. Mierīgā gaisotnē definētu, kas bijis labs, kas nav sanācis. Pateiktu paldies, piedotu savas un partnera neveiksmes. Ne vienmēr tas izdodas ātri,” virzību uz jaunām attiecībām, kad iepriekšējās cietušas sakāvi, ieskicē psiholoģe Inga Birkmane.
Šķiršanās ir zaudējums
Kapitulācija – tā visprecīzāk varētu raksturot izjūtu, kad beidzas attiecības, jo, iesākot tās, ceram, ka izdosies. “Arī jaunam projektam ir stiprās un vājās puses. Attiecības veido divi cilvēki, un no abiem atkarīgs iznākums. Ja viens izliek visu, ieguldās, darbojas, maina un mainās, tas vēl nenozīmē, ka attiecības sanāks, jo vajadzīga sadarbība,” atgādina psiholoģe. Taču bieži vien cēlo nodomu būt kopā un veidot ģimeni izposta elementārs slinkums, egoisms, nevēlēšanās izprast otru, kopā augt, un parasti viens no partneriem nonāk pie atziņas – pietiek! Esmu pelnījis ko vairāk – mīlēt un būt mīlētam! Labi, ja būtu gana vien ar šo atskārsmi, lai rastu jaunu sākumu citās attiecībās. Tomēr parasti tā nenotiek, jo šķiršanos pavada daudz emociju. Ne tikai atvieglojums, ka iespējams tikt vaļā no nomācošās mijiedarbības, bet arī zaudējuma sāpes, dusmas par nenokārtotiem morāliem un fiziskiem darījumiem, pārmetumi. “Jebkuru (arī jaunu) attiecību mērķis ir izrealizēt mīlestību. Tā nevar plūst, ja esmu iekšā šajās vecajās dusmās un sāpēs. Sabloķēts. Kā pilns ar strutām,” salīdzina I.Birkmane.
Jāizreaģē nepiepildītās gaidas
Iepriekšējo attiecību pabeigtību vajadzētu panākt, lai nākamajām radītu jaunu enerģijas lauku. “Katram cilvēkam piemīt gaidas un mērķi. Piemēram, zinu, ka pēc kāda laika dabūšu pusdienas. To varētu nodēvēt par x enerģiju, ko ieguldu, gaidot ēdienreizi. Taču pēkšņi tiek paziņots, ka ēkā ievietots spridzeklis. Nedabūjusi pusdienas, sāku risināt citas lietas, un šī enerģija, kas bija paredzēta ēšanai, apstājas pusē. Atlikušo nogriežņa daļu var nosaukt par y enerģiju. Saskaņā ar lietu nezūdamības likumu tā nekur neizgaist, bet parasti izpaužas neapmierinātībā, dusmās, stresā. Cilvēka enerģija gan ir radoša un tiecas līdz galam – atrisinājuši spridzekļa lietu, vienalga meklēsim ēst! Tāpēc, pārtraucot attiecības, šī y enerģija ir jāizreaģē. Visvienkāršāk to var izdarīt, kopā izraudoties, piedodot viens otram par nepiepildītajām gaidām, samīļojoties un novēlot, lai izdodas citā reizē ar citiem cilvēkiem. Ja šādi neesam atrisinājuši iepriekšējās attiecības, aizgājuši ar siltumu, mums ir jāpaliek. Tas nenozīmē būt kopā vienā mājā, bet emocionāli. Jāgaida, kad tas būs iespējams, un to var panākt ticot. Nevaru sākt jaunas attiecības, ja otrs cilvēks palicis dusmīgs, nav atrisinājis šīs lietas un palaidis vaļā. Šādā gadījumā tās pat nevar nosaukt par jaunām attiecībām, bet citām uz veco bāzes. Ģīmis cits, bet problēmas tās pašas,” skaidro psiholoģe.
Ne pareizi, bet veselīgi
Jaunajai savienībai vajadzētu kļūt par jaunu dziesmu, kurā partneri no jauna mācās tās melodiju un vārdus. Taču neatrisināto gaidu un dusmu dēļ meldiņš var kļūt gana šķībs. “Ja vienas attiecības nav pabeigtas un sākam citas, tās parasti kļūst kompensējošas, kad jauno partneri izmantojam kā balzamu uz vecajām brūcēm. Ja dusmas uz bijušo partneri kļūst par jauno attiecību galveno emociju, tās pakļautas briesmām. Kuras gan attiecības vispār iespējams veiksmīgi veidot uz dusmu un rūgtuma pamata? Otrs to uz kādu brīdi var kompensēt – pažēlot, samīļot. Kādu brīdi jutīšos labāk, bet tas manas dusmas neatrisinās. Mana ieguldījuma šajās attiecībās nebūs nekāda,” norāda I.Birkmane, aicinot pēc šķiršanās vai zaudējuma nesteigties dibināt jaunu savienību. «Ir vajadzīgs laiks, lai sakārtotu sevi. Neesam jogi, kuri spēj ātri izsviedrēt un izdedzināt iepriekšējo saikni. Nespējam arī atbrīvoties no tās nesāpīgā veidā. Otrs cilvēks nedrīkst kļūt par mūsu plāksteri! Labi, viņš palīdzēs izreaģēt sāpes, bet ko tālāk? Ir gan “žēlsirdīgās māsas”, kuras speciāli meklē skumjos. Taču attiecības veidojam ar cilvēku, nevis funkciju!” viņa vēlreiz atgādina.
Kad iepriekšējā savienība atrisināta, psiholoģe pārliecināta, ka nopietnas jaunās attiecības varētu sākties tikai pēc aptuveni gada kopā būšanas ar jauno partneri. “Attiecības laika ziņā tiek pārbaudītas. Domāju, ka pēc gada jau var pateikt, vai ar šo cilvēku gribētu kaut ko tālāk iesākt, palīdzētu aizpildīt viņa vājās vietas un ļautu, lai viņš aizpilda manējās. Jābūt kopā, jāievāc visas izjūtas un informācija, pietiekami ilgi “jāskenē” šis cilvēks, lai varētu to secināt. Turklāt jāvēro, kas notiek ar apkārtējiem, piemēram, bērniem. Ja viņi šajās attiecībās kļūst pat tīri fiziski veselāki, tas ir signāls. Šķiroties mēs nekad nevarēsim izdarīt to, kas ir pareizi, bet veselīgi. Ja man un bērnam veselīgāk ir veidot citas attiecības, tas jādara, lai arī tas nav pareizi sabiedrības stereotipiskajā izpratnē,” pārliecināta I.Birkmane.
Veco nepārrāvām
Arita (37), kursu vadītāja: – Lai arī biju precējusies, man izveidojās jaunas attiecības. Tas notika pats no sevis. Tomēr, ja paķimerējas dziļāk, liela nozīme bija emocionālajam un sadzīviskajam fonam: kaut arī pāris gadu veci, bet smagi pārdzīvojumi, kas saistīti ar otras puses neuzticību, kārtējās neoficiāli šķirtās ģimenes statuss, jo vīrs strādāja ārzemēs. Līdz ar to rūpes par ikdienu un bērniem. Izšķiroša nozīme manā gadījumā bija arī emocionāli garīgam briedumam. Apziņai, ka nemaz neesmu tik nesmuka un neinteresanta.
Grūti pateikt, kurā brīdī sākās jaunās attiecības, bet fakts paliek fakts – pienāca brīdis, kad pusi nedēļas es ar bērniem dzīvoju kopā ar Artūru. Apmeklējām izklaides pasākumus, ceļojām, kopā dalījām ikdienas rūpes, ciemojāmies pie Artūra radiem un draugiem. Bet tad sākās trakums – uz labā pleca sēdēja velniņš un teica: “Tu taču esi to pelnījusi! Kāpēc gan tev tupēt četrās sienās vienai ar bērniem un gaidīt to princi, kurš, iespējams, nekad tā arī neatgriezīsies!” Bet uz kreisā pleca otrs jau spēra pretī: “Vai tad tu neesi tikpat nosodāma? Kā gan tu drīksti nodarīt otram ko tādu, ko negribētu, lai nodara tev?” Kad jau likās, ka sajukšu prātā no šo divu runātāju nespējas vienoties, gadījās tā, ka atbrauca vīrs un raisījās saruna. Neviens no mums nerunāja atklāti par savām jaunajām attiecībām. Zināju, ka arī viņam tur bija kāda, tāpēc viņa izteiktā doma – šķiramies, jo kaut kā nav vairs tas, – man šķita jaukākie vārdi.
Tad es izdarīju lielu kļūdu. Tiekoties ar Artūru, pateicu, ka esmu bezgala laimīga, jo esmu brīva no vecajām attiecībām. Viņš saprata, ka nu mēs beidzot legāli varam būt kopā, un jau sliecās visus informēt, ka esam ģimene. Es gan nebiju izteikusi ne mazāko vēlēšanos pilnībā pārvākties pie viņa vai precēties, bet tas Artūram netraucēja sapņot.
Pa to laiku pa kripatai vien mani bija sācis uzmeklēt vīrs. Izrādījās, ka mūs vieno kas vairāk. Sajutu prieku par šīm attiecībām, kas pamazām atjaunojas. Tomēr garantijas tām nebija, tāpēc turpināju daļēji būt kopā ar Artūru līdz brīdim, kad vīrs bija pārdomājis visu savu dzīvi un izteica vēlēšanos atgriezties dzimtenē un ģimenē. Pa to laiku Artūrs arī bija sapratis, ka nebūšu viņa sieva un vēlos pārtraukt mūsu attiecības. Viņš atbildēja, lai ļauju kaut dažus mēnešus padzīvot pasakā.
Es atkal dzīvoju vecajā ģimenē. Šīs saites, par spīti visam, izrādījās pārāk spēcīgas, lai vienkārši sarautu. Vīram gan visādi liku saprast, ka viņam jābūt ļoti pārliecinātam, ka viņš tiešām to vēlas un pēc pusgada nepārdomās.
