Visi it kā pieraduši, ka rudenī cope griežas ap plēsoņām, butēm jūrā un vēdzelēm. Taču ir copmaņi, kas cītīgi “apstrādā” lielākas vai mazākas upes, kur rudens pusē itin sparīgi ķeras baltās zivis – sapali, raudas, baltie sapali (jeļčiks), brekši, pliči un asari. Vislabākie panākumi ir attiecībā uz sapaliem un raudām. Turklāt copei mazākās upēs ir savas priekšrocības arī dabas untumu dēļ – tās rudenī labāk ļauj makšķerniekam paslēpties no vēsajiem vējiem vai pat slapjā sniega pēkšņajiem izlēcieniem.
Rudens posmam raksturīgas vēl dažas ļoti būtiskas atšķirības, piemēram, attiecībā uz rīku izvēli, ēsmām un zivju iebarošanu. Zivis sāk kļūt vairāk aizdomīgas un līdz ar to nākas rīkoties ar smalkāku inventāru. Piemēram, trīsgramīgais pludiņš jau varētu būt par lielu. Pamataukla vēl varētu palikt tā pati – 0,2 vai 0,18 milimetru –, bet pavadiņa gan no 0,16 būs jānomaina pret 0,12 vai 0,10 milimetru resnumu.
Rudens pusē, kā likums, upēs palielinās ūdens līmenis un līdz ar to straumes ātrums. Tas savukārt resnāku auklu nesīs pa straumi ar daudz lielāku ātrumu nekā krietni tievāko. Šajā gadalaikā zivis kā lielākās, tā mazākās upēs jau sāk ieņemt sev ierastās ziemošanas vietas. Vairāk tas saistās ar piekrastes mierīgākiem ūdeņiem un bedrēm, tāpēc, ja esat atraduši kādu labu rudens raudu pulcēšanos vietu, pacentieties to ielāgot, jo ticams, ka tieši tur tās pārlaidīs gada aukstāko laiku un ziemā no ledus varēs vilkt itin labus lomus.
Ēsmas un iebarošana
Rudenī iebarojamai barībai noteikti vajadzētu būt tumšā krāsā. Ņemam kādu no raudām domātajām spēcīgajām vasaras barībām un atšķaidām to ar zemi proporcijā 1:2, var pat 1:3, bet tad izvēlētajai vietai jābūt pilnīgā atstraumē. Ļoti labi klāt noder arī koriandrs, kaņepe vai saulespuķu spraukumi. Visas trīs šīs sastāvdaļas derētu pirms copes mājās pārliet ar verdošu ūdeni, lai sausās daļiņas kārtīgi izmirktu. Pie barības klāt lieti noderētu arī ēsma, ko liksiet uz āķa. Ja tas ir motilis, tad motilis (var izlīdzēties ar motiļa atraktoru), ja uz āķa būs baltie mušu kāpuri, tad arī iebarojamā barībā derētu iemest kādu saujiņu balto.
Rudens pusē ļoti labi «strādā» izsutinātas grūbas. Bieži vien tās ir labāka ēsma pat par motili vai baltajiem tārpiem. Taču iebarojot derētu apdomāt iespējamo zivju daudzumu, kas izvēlētajā vietā varētu atrasties. Kaut arī pēc loģikas zivīm vajadzētu ņemt ēsmu aizgūtnēm, tā nemaz nav, un, ja iebarojamā barība kādā vietā iemesta krietni par daudz, var sanākt, ka nelielais raudu vai sapaliņu pulciņš ātri pieēdas un no galda pazūd. Ļoti bieži makšķernieks šajā brīdī neapzinās situāciju: «Nu kā tad tā, tikko tik labi ņēma un tagad pēkšņi pazuda. Tātad jāuzbaro!» Tā viņš izdara lielu kļūdu. Patiesībā jāmaina vieta. Ieteicamais daudzums vienas vietas iebarošanai, ja nav straumes un ir nelielas upītes atstraumes, pāris kvadrātmetru ir divas trīs apelsīna lieluma bumbas. Vairāk tā kā nevajadzētu, un tad jau pēc brīža var redzēt, kas uz šo barību uzpeld un cik daudz. Turklāt upēs parasti gultne ir vairāk cieta nekā mīksta, jo tās nav ezeri, tāpēc iebarojamās bumbas vēlams taisīt cietas.
“Bumbas” nemetiet bedres vidū
Ja runājam par inventāru, viss, protams, atkarīgs no copes vietas. Var izmantot bolonēzes, bet tikpat labi var darboties arī ar bezriņķu makšķerkātiem. Ar pirmo varēsiet arī papludināt ēsmu, bet ar otro stingri turēt to noteiktā iebarotā vietā. Rudens pusē barībai derētu būt smalkākai, lai zivs tik ātri nepieēdas un tai iznāktu meklēt mazos pārtikas graudiņus. Tas savukārt ataicinātu no attāluma citas zivis, jo barības meklēšana parasti saistīta ar žirgtām, pat haotiskām kustībām. Pirms iebarošanas noteikti derētu vairākas reizes iemest makšķeri, lai pārliecinātos, vai uz grunts nav kādu ķērāju. Otrkārt, atrasto padziļinājumu ieteicams nedaudz ar makšķeres palīdzību «apčamdīt», jo iebarojamās bumbas nekad nevajadzētu mest pašā copes vietas viducī, tātad bedres centrā. Vislabāk to darīt uz bedrītes tuvākās kants, un tad no šīs vietas sākt makšķerēt.
Jāatceras, ka rudens pusē zivis ne pārāk mīl savas atrašanās vietas nodot ar skaļu plunčāšanos. Bieži vien, sevišķi apstaigājot nelielas upītes, ir tāda sajūta, ka tur nav nekādas dzīvības. Patiesībā šis priekšstats ir visai mānīgs. Ja ir laiks, tad, kaut arī rudens pusē gaišā dienas laika paliek aizvien mazāk, var nedaudz pastaigāt gar upes malu un pavērot ūdeni. Ja rajons pazīstams, vajadzētu papētīt krastmalu, kur iepriekšējais makšķernieks, ja labi veicies, būs atstājis kārtīgi nomīņātu zemi. Derētu tur apstāties un papētīt, kur gan varētu būt bijusi pati copēšanas vieta ūdenī un izmēģināt laimi turpat, nevis jaunā vietā.
Jūras karūsu cope
Rudenī daudzi copmaņi dodas uz Salacgrīvu, Ainažiem (pat Igaunijas teritorijā pie pašas robežas) Pāvilostu un Mērsragu, lai veiksmīgi makšķerētu karūsas. Es nemaz nebrīnīšos, ka vienam otram tas būs pat liels jaunums. Rudenī karūsu copei nav nepieciešami noteikti laika apstākļi, jo tās barojas neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai pats nelabais ap zemi grozās. Es zinu pat veselas makšķernieku kompānijas, kas vēlos rudeņos dodas uz Igaunijas jūras līčiem un tur ietekošo upju grīvām, lai vilktu kārtīgus karūsu lomus. Vairs nav runa par 200 – 300 gramu smagiem eksemplāriem, bet gan par divtik smagiem. Protams, ir nepieciešams iebarot, un noder jebkura karūsai domātā barība plus plaucēti kukurūzas putraimi. Var likt klāt arī kaņepju un saulespuķu spraukumus, bet zemi gan šoreiz nevajag. Karūsas parasti uzturas baros. Ja izdodas šādu bariņu pievilināt, iespējama liela jautrība. Starta iebarojumam gan būs nepieciešamas vismaz septiņas līdz deviņas bumbas. Turklāt, ja aiziet aktīva cope, tad ik pa pusstundai būtu nepieciešams papildu uzbarojums ar pāris bumbiņām. Visierastākā ēsma karūsām vēlā rudenī ir grūbas un makaroni. Protams, karūsa nesmādēs arī sliekas un baltos, bet parasti šādās vietās ir daudz asarīšu un kazragu, kas gaļas ēsmas notiesās pirmie. Kā jūs gatavojat grūbas? Es daru tā. Ja nākamajā dienā cope, tad iepriekšējā vakarā trešo daļu termosa pieberu ar grūbām, apleju ar verdošu ūdeni, bet tā, lai atlikusī trešā daļa termosa būtu pilnīgi brīva. Tad korķi ciet un lai stāv līdz rītam. Parasti šādi sagatavotas grūbas ir tieši tādā konsistencē, lai labi turētos uz smalka, asa āķīša un garšotu karūsām. Vēl var paeksperimentēt ar kādu aromatizatoru eļļu, bet tas jādara uzmanīgi un nekādā gadījumā nevajadzētu iejaukt visai grūbu porcijai. Var gadīties, ka nesanāk nekas. Ieteicamais variants būtu vanilīns vai medus. Citi mēģinājuši ar anīsu vai ķiploku, bet rezultāti bijuši ļoti dažādi. Vismaz man ar pēdējiem diviem «aromiem» nav veicies.
