Labas veselības un ilga mūža noslēpums ir zinātniski noskaidrots. Miers baro, nemiers posta.
Taču kā saglabāt vēsu mieru un skaidru apziņu visās dzīves situācijās? Domāt labas domas! Nedusmoties! Neturēt ļaunu prātu! Neaprunāt! Nelamāties un nelādēties! Kurš gan nezina šos padomus? Bet kurš tiem klausa? Ne jau velti saka, ka cilvēks uz šīs planētas laikam ir neizdevies eksperiments. Pārlieku emocionāls, egoistisks. Cita acī skabargu pamana, bet savā baļķi neredz. Tas taču ir sacīts par mums, cilvēkiem! Un tomēr ir mūsos kaut kas tāds, kas apbrīnojamā kārtā liek atdzimt un mainīties katrreiz no jauna. Kas tas ir?
ASV psiholoģijas un metafizikas doktors Eldons Teilors savā grāmatā “Prāta programmēšana” raksta par hipotēzi, ka “cilvēcei piemīt iedzimta inteliģence un tās attīstībai vai atmodai ir gan neatliekamas sociālas sekas, gan arī tūlītēji individuāli veselības ieguvumi”.
Mēs esam tik dažādi, bet mums katram vismaz reizēm ir vajadzība sajust kaut ko vārdos neizsakāmu. Varbūt to varētu nosaukt par Dieva elpu. Tie, kas dzīvo 100 gadus un ilgāk, kas jūtas moži un spirgti, katru dienu izjūt šo īpašo dvēseles stāvokli. To panāk meditējot. Tas ir starpstāvoklis ieelpai un izelpai. Miera, līdzsvara punkts, izlīgums, piedošana, žēlsirdība. Tas ir pārejas brīdis. Sajūta, ka pārvari zemes pievilkšanas spēku un pacelies spārnos, starojoša sajūta kā rāmi degošai svecei. Viss negatīvais izgaist kā nebijis.
Adventes laiks ir klāt. Laiks iedegt pirmo sveci un saplūst ar miera lauku, gaidot Ziemassvētku brīnumu. Tas noteikti nāks! Un tas nav jāmeklē nekur ārpusē, bet tikai sevī.
