Uģis Aigars ir cilvēks, kurš sevi uzskata par sava pagasta patriotu. Kāpēc? Viņš ir dzimis, audzis un skolojies Lizumā. Kā pats uzskata, apstākļu sakritības pēc tagad ir Lizuma pagasta pārvaldnieks, bet pirms tam bija pagasta priekšsēdētāja vietnieks. Viņš atzīst, ka pilsētā dzīvot nepatiktu. Ja Uģim kāds pateiktu, ka Lizumā viņš dzīvot nevar, tad vienīgā vieta, uz kurieni viņš dotos, būtu Priekuļi, jo tur dzīve rit līdzīgi kā Lizumā, proti, tur arī ir lauki, cilvēki ir ļoti rosīgi un aktīvi. Uģis neslēpj, ka viņu nesaista vadošie amati. “Pats neuzprasījos strādāt pagastā, jo daudz kas ir jādara tāds, kas nav manā pārliecībā. Pēc savas būtības neesmu priekšnieks, esmu lauksaimnieks. Vairāk mani saista tehnika,” saka Uģis.
– Lizums ir viens no tiem pagastiem novadā, kurā ir lielas ražotnes.
– Jā. Mums ir “Avoti” un “Dimdiņi”, arī piensaimnieki ir spēcīgi. Bet tas, ka ir ražotnes, nenozīmē, ka mums nav bezdarba. Bezdarba rādītājs ir virs vidējā novadā. Katram ir savs iemesls, kāpēc viņš ir kļuvis par bezdarbnieku. Liela daļa par oficiāliem bezdarbniekiem kļūst tāpēc, lai saņemtu pabalstu vai lai tiktu “simtlatnieku” programmā. Tajā pašā laikā darbā uz mūsu pagastu brauc no apkārtējiem pagastiem un pat no Alūksnes. Ir speciāls reiss uz “Avotiem” no Gulbenes. Zinu, ka sākotnēji, kad “Avoti” uztaisīja ražotni, varēja salīdzinoši labi nopelnīt, bet, ja pēc kāda laika cilvēkam ienākumi krītas, viņš sāk domāt, ko darīt – vai palikt ar mazāku algu tepat vai doties prom. Daudzi saka, ka tie, kas aizbrauc, negrib strādāt, bet tur jau ir jāstrādā vēl vairāk! Domāju, ka aizbraucēji ir vieni no labākajiem strādniekiem, kuri negrib šeit strādāt par minimālo algu, izvēlas riskēt un dodas prom. Arī kolhoza laikos bija tādi, kas dzīvoja labāk, vidēji, un bija arī tādi, kas neko negribēja darīt.
Daudzi lizumnieši ir devušies uz ārzemēm. Ir tādi, kas ir atgriezušies, bet citi, iespējams, arī neatgriezīsies. Daudzi ir labi iekārtojušies un tagad ņem arī bērnus līdzi, bet citi tikai taisās aizbraukt.
– Kā ar dzimstību Lizuma pagastā. Pagasts izmirst vai “turas virs ūdens”?
– No kuras puses uz to skatās. Šogad dzimstība ir normāla. Ir piedzimuši desmit bērni. Bet skolā ar katru gadu paliek vidēji par 20 bērniem mazāk. Lai veicinātu dzimstību, ir svarīgi, lai vecākiem būtu darbs, dzīvesvieta un atpūtas iespējas.
– Cilvēki nāk uz pagastu, lai nokārtotu trūcīgā statusu?
– Liela daļa ir tādu lizumniešu, kuru ienākumi balansē uz robežas. Ja līdz trūcīgā statusam nepietiek dažu latu, šo statusu nevar iegūt. Ir sajūta, ka valdība nedomā, jo nevar būt tāda situācija, ka, piemēram, Latvijas Bankas prezidents saņem „padsmit” tūkstošus mēnesī, bet tajā pašā laikā liela daļa sabiedrības saņem labi ja minimālo algu. Valstī nedrīkstētu būt tāda algu nesamērība!
Lauki daudzās vietās aizaug, bet laukos būtu ko darīt un attīstīt. Gudri spriež par enerģētikām, bet tajā pašā laikā mums ir savi atjaunināmie resursi – šķelda aug griezdamās. To par lētu naudu aizgrūž uz ārzemēm, bet paši pērkam, piemēram, dabasgāzi.
Grūti ir prognozēt, kāda būs dzīve pagastā turpmākajos gados. Ja uzņēmējs varētu palielināt algu savam strādniekam, tad problēmu nebūtu, bet uzņēmēji arī tagad ir uz izdzīvošanas robežas, jo nespēj par visu samaksāt. Domājot par nodokļu palielināšanu nākamgad, pieļauju, ka dzīve varētu kļūt grūtāka. Cilvēki izvēlēsies labāk samaksāt kredītus bankā, bet pagasts būs tas, kuram paliks parādā par komunālajiem maksājumiem un zemes nodokli. Palielinot nodokļus, būs vairāk to cilvēku, kas nāks uz pagastu prasīt pabalstus. Tas ir neizbēgami. Pagastam par visiem maksājumiem lizumnieši ir parādā apmēram 20 000 latu.
Arī tagad viegli neiet nevienam. Pensionāru priekšā gan – cepuri nost! Viņi ir tie, kuri nav parādā pagastam. Pensionāri ir apzinīgāki, jo nomaksā visus maksājumus. Viņi nenāk un nelūdz palīdzību pagastā. Palīdzību vairāk prasa darbspējīgie. Ir liela daļa tādu, kas nemaz negrib meklēt darbu, ir arī tādi, kas nodzeras. Ir ģimenes, kur vecākiem nav motivācijas kaut ko darīt, bet bērni gan pie mums novārtā nepaliek. Ja ir nepieciešams, piešķiram brīvpusdienas. Tik bezcerīgu ģimeņu, kur bērni nevarētu apmeklēt skolu, mūsu pagastā nav.
– Vai pagasts ir gatavs ziemai?
– Ir sava pagasta tehnika – divi traktori sniega tīrīšanai, kā arī ir savs greiders. Mums ir tā īpatnība, ka katru dienu ceļiem ir jābūt tīrītiem, jo pagastā ir lielas ražotnes un katru dienu brauc piena mašīnas. Ir reizes, kad tīrīt sniegu palīgā nāk arī zemnieki.
– Tuvojas Ziemassvētki. Vai šajos svētkos pagasts atceras vecos un vientuļos pagasta ļaudis?
– Jā. Šogad tāpat kā citus gadus turpināsim iesākto tradīciju – apciemosim vecos vientuļos pagasta ļaudis un sveiksim svētkos. Pērn apciemojām 39 vecos vientuļos sirmgalvjus. Arī 1. līdz 4.klašu skolēniem saldumu paciņas svētkos sarūpē pašvaldība.
– Kā ar pagasta budžetu? Ko ir izdevies izdarīt šī gada laikā?
– Esam nosiltinājuši divām pagasta ēkām – sporta zālei un ambulances ēkai – bēniņus. Pašreiz remontējam pagastam iekštelpas, kuras nav bijušas remontētas kopš astoņdesmitajiem gadiem. Ir paredzēta arī nauda galda spēļu istabas izbūvei. Pagasta iedzīvotājiem brīvajā laikā būs iespēja spēlēt dažādas galda spēles – šahu, dambreti, novusu, tenisu, būs šautriņas, kā arī domājam par biljarda galdu. Ja darbi ritēs raiti, tad, iespējams, nākamā gada sākumā galda spēļu istaba būs gatava. Ir sākusies sporta laukuma projekta realizācija. Būvējam hokeja laukumu. Apkārtējie pagasti – Tirza, Lejasciems un Druviena – ir devuši piekrišanu atbraukt un spēlēt hokeju. Varēsim organizēt starppagastu hokeja spēles, jo katrā pagastā uzturēt hokeja laukumu nav diez cik reāli.
Sāpīgs jautājums pagastā ir Lizuma skolas ēkas fasāde, apgaismojums, gājēju celiņi centrā, bet vissāpīgākā problēma ir ceļi. Ceļu naudas ir ļoti maz. Mēs pat vienreiz mēnesī nevaram nogreiderēt ceļus. Ar ceļiem ir tā – ja divus trīs gadus neko nedara, tad ir vajadzīgi vēl lielāki ieguldījumi nekā tad, ja regulāri visu laiku kaut ko dara.
Saņemam sūdzības arī no pagasta iedzīvotājiem. Viņi sūdzas par virsūdeņiem, drenāžām, jo mājas ir celtas pirms 30 un vairāk gadiem. Komunikācijas ir vecas un nolietotas. Ja remontos nekas netiks ieguldīts, problēmu būs ar katru gadu arvien vairāk.
– Nav naudas, bet pagastā ir tik daudz vajadzību un nepieciešamību. Vai tas nebaida?
– Divas reizes nedēļā cenšos aiziet uz sporta zāli pasportot, jo tā es atbrīvojos no ikdienas stresa. Manā darbā ir liela garīgā slodze, tāpēc ir nepieciešamas fiziskas aktivitātes. Kad sportoju, viss aizmirstas. Tā es varu atbrīvoties un atslēgties no ikdienas problēmām. Smaids un kustības – tas ir dabiskais C vitamīns.
Šī laika lielākā slimība ir stress, ja tas ir, tad sāk sāpēt sirds, galva un kuņģis, tāpēc mēs pagasta cilvēkiem, lai viņiem nebūtu tikai darbs un mājas, cenšamies piedāvāt kultūras pasākumus un sporta iespējas.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Uģis Aigars.
Dzimis: 1968.gada 18.decembrī.
Mācījies: Lizuma vidusskolā, pēc tam Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā.
Pēc specialitātes: automehāniķis.
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir divi bērni.
Vaļasprieks: sportošana un muzicēšana.
