Dzimusi Mālmuižā, bet nu jau ir ilggadēja gulbeniete! Tā par sevi saka Velta Ņetavrovannaja, kuras darba mūžs bijis gan salds, gan sūrs, toties pelnītā atpūta ir tik darbīga, ka nav laika garlaikoties vai ļauties pesimismam. Lai arī sieviete dzīvo līdzās Gulbenes katoļu baznīcai, viņa tomēr izvēlas Dieva vārdu klausīties savā dzimtajā Velēnas baznīcā. Kad vien ir iespēja, viņa aizdodas turp. Tomēr biežāk viņas klusās lūgšanas saplūst ar ikdienas gaitām, ar domām par vīru aizsaulē un ar rūpēm par saviem jau pieaugušajiem bērniem un mazbērnu. Tāda nu viņa ir – viena no 5671 Veltas Latvijā. Viņa nav vieglākā ceļa gājēja. Visam, ko dara Velta, ir jēga un saturs.
Vārdu viņai izraudzījies tētis Arvīds, jo māmiņa aizgāja viņsaulē, kad mazajai Veltai vēl bija tikai divas nedēļas. To atceroties, viņai vēl šodien jānorauš sāpju asara. Māmuļas, kuras vārds bija Klāra, Veltai pietrūcis visu mūžu, lai gan ir jutusies gan tēva, gan pamātes Aleksandras mīlēts bērns. Viņai ir arī vecākā māsa Dzidra un jaunākais brālis Reinis. Tā sanācis, ka Veltas mūžs aizsācies skarbi, taču kuplā saimē. Pretēji pasakām par ļauno pamāti viņa pārliecinājusies, ka svešs cilvēks var kļūt tikpat tuvs kā asinsradinieki. “Tēva otrā sieva Latvijā bija nonākusi bēgļu gaitās no Baltkrievijas,” stāsta Velta.
Vislielākā mīlestība viņas sirdī ir pret dzimto pusi. Pret Lejasciema vidusskolu, kura savā laikā pabeigta, pret darba gaitām un neklātienes studijām, apgūstot konditores arodu. Velta padomju gados ir strādājusi restorānā Gulbenē, konditorejas pārdotavā, kafejnīcā un kafetērijā “Pienenīte”. Pēdējās viņas darba gaitas aizritēja Gulbenes slimnīcas infekciju nodaļā, apgūstot sanitāres darbu. Bijis jāmācās! Velta to darīja un pat ieguva medmāsas palīdzes kvalifikāciju.
“Pienāca pensijas vecums. Darbā vairs neeju. Vasarā mans prieks un acuraugs ir dārziņš. Tad es visbiežāk esmu tur. Ziemā adu zeķes. Visi man ir apadīti,” stāsta Velta. Viņa labprāt aizbrauc palīgā lauku darbos pie māsas Lizumā vai draudzenes Beļavā. Velta ir darbīga, aša. “Pie māsas laukos vienmēr izcepam bulciņas, viņai ir kārtīga cepeškrāsns. Kā jau laukos jābūt,” stāsta sieviete. Viņa joprojām draugiem palīdz svētku godos pie galdu klāšanas. “Bijušie darbabiedri atceras mani, aicina ciemos, mums ir draudzīgas attiecības,” stāsta sieviete. Par politiku Latvijā viņa galvu daudz nelauza. Tā ir vieglāk. “Kā būs uz priekšu, tā dzīvosim,” saka Velta.
Decembris atnāk gaidīts, jo tas ir ne tikai adventes laiks. Veltas dzimšanas diena ir 9.decembrī. Tā allaž tuvojas ar piparkūku smaržu. “Mēs noteikti atkal cepsim kopā ar manu meitu Ivetu un mazdēliņu Alekseju,” saka Velta.
