Dzirkstele.lv
Vairums no mūsu radītajiem atkritumiem varētu tikt atkārtoti pārstrādāti, tādējādi samazinot gan nepieciešamību pēc jauniem dabas resursiem, gan poligonos noglabāto atkritumu daudzumu, gan, protams, arī mūsu visu ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Izklausās vienkārši, bet, lai šie nosacījumi izpildītos, jāiesaistās ir ikvienam iedzīvotājam. Kā? Šķirojot paša radītos atkritumus.
Ražotāju atbildības sistēmas uzņēmuma “Zaļā josta” novērojumi liecina, ka ar stikla šķirošanu iedzīvotājiem viss vairāk vai mazāk ir skaidrs – stikla konteinerā drīkst izmest tikai stikla pudeles un burkas, turpretī vieglā iepakojuma šķirošana prasa nedaudz lielāku iedziļināšanos. Proti, dzeltenajā jeb vieglā iepakojuma konteinerā drīkst izmest vismaz četru dažādu materiālu atkritumus, bet vienlaikus tajā tiek izmestas lietas, kas pirmšķietami varētu būt līdzīgas gan kartonam, gan plastmasai, bet realitātē to sastāvs ir tik ļoti sajaucies, ka to vienīgais ceļš ir poligona virzienā.
Kādi atkritumi var nonākt iepakojuma konteinerā?
Dzeltenajā atkritumu konteinerā drīkst nonākt jebkāda veida vieglais iepakojums, kas sastāv no plastmasas, papīra, kartona vai metāla. Piemēram, tajā var izmest skārda bundžas, izmazgātas konservu kārbas, burku vāciņus, papīra vai kartona kastes, avīzes, žurnālus, plastmasas pudeles, maisiņus, plēves, plastmasas iepakojumus u.tml.
Šim iepakojumam jābūt tīram, sausam, bez ēdiena pārpalikumiem vai eļļu un tauku paliekām. Pretējā gadījumā tas var sabojāt pārējo konteinera saturu, ko citi ir labi sašķirojuši. Atkritumu šķirošanas kontekstā iederas teiciens par “darvas karoti, kas sabojā medus mucu”, jo, izmetot dalīti vākto atkritumu konteinerā eļļainu iepakojumu, tiks sabojāts pārējais konteinera saturs un to nevarēs izmantot otrreizējā pārstrādē.
“Zaļā josta” atgādina, ka dzeltenajā konteinerā drīkst izmest iepakojumu, kā arī papīru, grāmatas, žurnālus vai avīzes, bet tas nav paredzēts liela izmēra plastmasas vai metāla priekšmetiem. Tomēr, kā liecina atkritumu apsaimniekotāju pieredze, iedzīvotāji, redzot uz konteinera vārdu “metāls” vai “plastmasa”, tajā izmet arī bīstamos atkritumus, piemēram, elektrotehniku, vai liela izmēra un / vai smagus priekšmetus, piemēram, radiatorus vai hanteles, plastmasas rotaļlietas vai mēbeļu sastāvdaļas. Tas uzņēmumam, kas investē atkritumu šķirošanas iekārtu modernizēšanā, rada dīkstāvi, jo šķirošanas līnijās atrodas frakcijas, kurām tur nevajadzētu būt un kas no šīm līnijām ir jānoņem.
Kur nonāk vieglā iepakojuma konteinerā izmestie atkritumi?
Viss, kas tiek izmests dzeltenajā konteinerā, nonāk pie atkritumu apsaimniekotāja atkārtotai pāršķirošanai. Šajā posmā tiek atlasīti atkārtotai pārstrādei derīgie materiāli, atkritumi, ko var izmantot kā cieto kurināmo enerģijas ieguvei, kā arī saturs, kas nav atbilstošs un kas tiek nogādāts noglabāšanai poligonā.
Ņemot vērā, ka arī plastmasa, metāla iepakojums un papīrs var ļoti atšķirties pēc sava sastāva, arī tie pirms nodošanas pārstrādei tiek vēlreiz pāršķiroti. Piemēram, kopā ir vismaz vairāki desmiti dažādu plastmasas veidu, un katram no tiem ir sava funkcija un pārstrādes iespējas atkarībā no piedevām un piejaukumiem, taču lauvas tiesai nevajadzētu nonākt poligonā.
Pēc tam, kad plastmasa tiek vēlreiz sašķirota, to attīra no piejaukumiem, lai pēc tam pārstrādātu granulās, no kurām vēlāk var tikt ražoti jauni plastmasas izstrādājumi.
Savukārt iepakojums, kas sastāv no dažādiem kompozītmateriāliem vai krāsvielām, piemēram, čipsu paka, nebūs derīgs atkārtotai pārstrādei, bet tas tāpat ir jāšķiro, jo šos materiālus var izmantot kā kurināmo, radot siltumenerģiju.
Dažādiem metāla veidiem pārstrādes process var atšķirties, tomēr visos gadījumos svarīgs ir šķirošanas process, kura laikā metāli un to sajaukumi tiek sadalīti pa veidiem. Pēc metālu sasmalcināšanas gandrīz visus to veidus kausē augstā temperatūrā, tādējādi atdalot vēl neatšķirotos piejaukumus. Kad materiāls sasniedzis nepieciešamo temperatūru, metālu liek veidnēs, kur, tam atdziestot, tiek iegūta nepieciešamā forma.
Turpretī papīra pārstrādes ceļš sākas papīrfabrikā, kur tas speciālā iekārtā tiek sasmalcināts. Pēc tam no ierastā papīra materiāla tiek atdalītas šķiedras, apdrukas materiāli, krāsas, tinte u.tml. Iegūtajai masai pievieno saistvielas, to žāvē, presē, lai materiālu varētu nosūtīt tipogrāfijām vai rūpnīcām, kas no tām iegūst atkal jaunu papīru vai kartonu.
Lielākais izaicinājums – nepārstrādājama plastmasa
Plastmasa ir mūsu ikdienas daļa, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai arī tās šķirošana būtu neatņemama mūsu paradumu sastāvdaļa. Plastmasa ir visapkārt – dzērienu pudeles, iekārtu mehānismi, elektrotehnika, sadzīves ķīmijas iepakojums, santehnika, jumta segumi, paletes, atkritumu konteineri, maisiņi, tetrapakas utt. Izaicinājumi sākas brīdī, kad ražošanā tiek kombinēti vairāki plastmasu veidi vai arī plastmasai tiek pievienoti citi materiāli, veidojot kompozītmateriālus.
Klasiskie kompozītmateriālu piemēri ir čipsu pakas vai gatavo gaļas produktu iepakojums, kas pārsvarā sastāv no daudzslāņu polimēriem. Tāpat varam runāt par PET, kas pats par sevi ir viegli pārstrādājama plastmasa, taču mūsdienās pudeļu vāciņi ir izgatavoti no polipropilēna vai HDPE, kas ir jāpārstrādā citādāk nekā PET. Pat polietilēna maisiņi tiek ražoti ar piejaukumiem un visbiežāk pat nav pārstrādājami vai vismaz pašlaik nav tādas tehnoloģijas, un nav zināms, vai kādreiz būs.
Jo viendabīgāks materiāls, jo vieglāk to pārstrādāt, jo ir skaidrs un zināms tā sastāvs. Tā var arī prognozēt pārstrādātā materiāla kvalitātes īpašības un mērķtiecīgi izmantot atkārtoti. Galu galā izturīgo plastmasu izmanto gan energoefektīvu ēku, gan vieglo auto būvē.
Plastmasas apritīguma kontekstā pēdējos gados aizvien vairāk un skaļāk runā par monomateriālas plastmasas izmantošanu ražošanā, kas ir teju vienīgais veids, kā panākt to, lai maksimāli daudz apgrozībā laistās plastmasas tiktu arī pārstrādāta.
Iepakojuma un polimēru produktu ražotājiem ir jāgrib izmantot pārstrādātās polimēru izejvielas pirmreizējo vietā. Taču bez “zaļās domāšanas” šobrīd nav radīti tirgus apstākļi, lai ražotājiem būtu izdevīgāk izmantot pārstrādātos polimērus, jo, pirmkārt, tie objektīvi ir zemākas kvalitātes nekā no naftas iegūtās polimēru granulas, otrkārt, to ražošanas izmaksas bieži ir augstākas nekā granulām, kas iegūtas no naftas produktiem.
Eiropas Komisija ir uzņēmusi strauju Zaļo kursu un pēdējos gados izstrādājusi vairākus normatīvos aktus, kas ir vērsti uz plastmasas saturošu izstrādājumu ietekmes uz vidi mazināšanu. Jau šobrīd spēkā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija direktīva (ES) 2019/904 par konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmes uz vidi samazināšanu ir integrēta nacionālajā Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likumā, kas tai skaitā paredz, ka jau no 2025. gada dzēriena iepakojumu ražošanā būs jāizmanto 25% pārstrādātas plastmasas, savukārt no 2030. gada tie būs jau 30%.
Motivācija ātrākai rīcībai un pārmaiņām iepakojuma ražošanā un izplatīšanā Latvijā būs arī paplašinātā ražotāju atbildības sistēma, kas ES ir spēkā jau kādu brīdi, bet pie mums – no šā gada 1. jūlija. Līdz šim nodevu par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu atkritumos jeb aptuveni 15 miljoni eiro gadā maksāja valsts, taču 2024. gadā šis maksājums Dabas resursu nodokļu formā nonāks pie ražotājiem un tirgotājiem – tātad pie gala patērētājiem. To varēs samazināt gan ar šķirošanu, gan pārstrādi, gan arī pārskatot, kādi materiāli izmantoti ražošanā.
“Zaļā josta” atgādina, ka šis ir arī signāls iedzīvotājiem gan par iepakojuma šķirošanas apjoma kāpināšanu un kvalitātes uzlabošanu, gan par paradumu maiņu. Tas nozīmē, ka mums jācenšas pašiem aktīvāk šķirot vai vismaz nesabojāt to, ko citi ir sašķirojuši, proti, nemetot pie sausā iepakojuma slapjus papīra virtuves dvieļus, eļļainu, slapju kartonu un tamlīdzīgi.
Viena no plastmasas raksturīgākajām īpašībām ir ilgstošā saglabāšanās vidē, kas attiecīgi arī ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ceļā uz tīru vidi. Jo vairāk mēs katrs šķirosim, jo vairāk pārstrādātu materiālu nonāks apritē, un tas savukārt ļaus saglabāt dabas resursus, uzlabot vides tīrību un mazināt mūsu ekoloģiskās pēdas nospiedumu uz šīs planētas. Rūpes par vidi ir mūsu visu kopīga atbildība, un tā sākas ar paradumu maiņu.
— Aija Caune, SIA “Zaļā josta” vides izglītības vadītāja
Flīzes un pudeles otrajā dzīvē iepriecina cilvēkus
Lietām, kas savu laiku nokalpojušas vai saplīsušas, arī iespējams dot otro dzīvi. Piemēram, no pudelēm var būvēt dažādus objektus, bet saplēstus traukus un no remonta pāri palikušas flīzes var izmantot, veidojot skaistas mozaīkas.
Tam pierādījums ir Šķieneru pietura jeb Šķietura un mozaīkas mēbeles Stāķu parkā, kuras gandrīz pilnībā veidotas no saziedotām flīzēm, kas Gulbenes novada iedzīvotājiem bija palikušas pāri no remontiem vai kādiem citiem darbiem. Šis skaistums tapa, pateicoties novadniecei Lindai Riņķei, kura dzīvo Spānijā. “Arī manā personīgajā krājumā manas pašas sunītes portrets tapa tikai un vienīgi no saplēstām krūzēm un šķīvjiem. Kā arī vienreiz, kad ar vīru neveiksmīgi saplēsām vīramātes mirušās māsas vāzi, es ar šīs vāzes lauskām aplīmēju keramikas puķu podu mozaīkas tehnikā, un vismaz izdevās saglabāt vīramātes māsas piemiņu. Pirms gada biju arī Grieķijā, kur pieczvaigžņu viesnīcai taisīju trīs mozaīkas grieķu dievu tematikā, un 90 % no flīzēm speciāli izmantojām flīzes, kas iepriekš bija palikušas viesnīcā pāri pēc remontiem, jo viesnīcas īpašnieces vēlējās tieši popularizēt šo otrreizējās pārstrādes domāšanu. Šķirošana un zaļā domāšana mūsu mājās ir obligātas dzīves sastāvdaļas. Spānijā principā šķirošana ir ļoti pieņemta kā norma, arī šķirošanas atkritumu tvertnes ir viegli atrodamas un pieejamas. Par lielo elektroierīču, dīvānu utt. speciālu vešanu uz tiem paredzētu pieņemšanas punktu nav jāmaksā. Mūsu ģimenē attieksmi pret šķirošanu un dabas mīlēšanu veicina fakts, ka mans vīrs ir biologs un kopā iestājamies par vides un dzīvnieku aizstāvēšanu, turklāt mēs esam ceļojuši pa pasauli un redzējuši savām acīm cilvēku izraisītā piesārņojuma sekas, piemēram, Āzijā pludmales pārpilnas ar plastmasas atkritumiem. Ikdienā Spānijā izjūtam globālās sasilšanas radītās sekas un ūdens trūkumu, kas ietekmē ne tikai vidi, dzīvniekus, bet arī mūs pašus – sākot ar lauksaimniekiem un beidzot ar tiem, kam jāskaita un jāvēro patērētais ūdens dušā vai mazgājot veļu. Tāpēc, jā, ļoti žēl redzēt, katru reizi atbraucot mājās uz Latviju, cik maz cilvēki šķiro atkritumus,” saka Linda.
Tikpat veiksmīgi otro dzīvi var dot stikla pudelēm, kā to dara Litenes pudeļu dārza saimniece Anna Zīle, kura pat nevar saskaitīt, cik daudz pudeļu ir izmantojusi savu objektu veidošanā. “Labirintā vien zemākajās rindās ir 11 000 pudeļu. Piramīdā ir vēl vairāk. Te ir mežonīgs kvantums pudeļu ielikts. Kad nopirku māju, pagrabaugša bija pilna ar pudelēm. Četri objekti man tapa savām vajadzībām. Gribēju vienkārši tikt no pudelēm vaļā,” stāsta Anna. Vairākos objektos izmantoti arī pudeļu korķīši, bet savā atrakciju parkā viņa izmanto arī vecas riepas, spaiņus, bļodas. Tagad aplūkot Litenes pudeļu dārzu dodas ne tikai Latvijas tūristi, bet arī viesi no ārzemēm.
— Pārsla Konrāde
