Pagājušās nedēļas nogalē interneta portālos izlasīju ziņu, kas pirmajā brīdī lika pasmieties, tomēr padomājot, smieties vairs negribējās. Ziņa bija par to, ka Rīgā kāds apmaldījies sirmgalvis pašvaldības policijai kā savu dzīvesvietas adresi nosaucis Ministru kabineta ēku.
Viss beidzies labi, jo policija večuku veiksmīgi nogādājusi viņa mājās. Vakars, aukstums, iespējams, arī veselības problēmas – vecam cilvēkam uztraukumā var gadīties, ka sajūk adrese. Var pasmieties par sirmgalvja apzināto vai neapzināto joku, arī par patrulējošās policijas sākotnējo apjukumu, tomēr ir pamats bažām, vai šādu apjukušu cilvēku Latvijā nekļūs arvien vairāk. Īpaši to, kuriem nav darba, nav mājokļa, jo trūkst līdzekļu, lai par to samaksātu prasītos komunālos maksājumus un nodokļus. Kur vēl citur šiem cilvēkiem doties, ja ne uz valdības māju? Tikai tas jādara daudz aktīvāk un uzstājīgāk.
Kādā pasākumā gan saklausīju norādi, ka cilvēki šodien pārlieku modelē dramatiskas situācijas, ka tas nav pareizi, ka ne jau viss ir tik slikti. Manuprāt, cilvēki nevis modelē situācijas, bet tās reāli izdzīvo, līdz sāpīgumam izjūtot izšķērdību, kā arī aplamu un nepārdomātu lēmumu tiešas rīcības sekas, kas šiem lēmumiem seko.
Mēs ikviens līdz spēku izsīkumam varam mīlēt pilsētu vai ciematu, kurā dzīvojam, savulaik esam piedzimuši un izauguši, tomēr tas ir tikai laika jautājums līdz brīdim, kad visi kā viens līdzīgi šim vecajam vīram kā “dzīvesvietas” adresi minēsim Ministru kabineta ēku, cerot, ka sadzirdēs un saklausīs.
