“Mīlestība ir tas materiāls, ar kuru faktiski var izdarīt visu, paveikt lielas lietas. Bez tās nevar izaudzināt ne cilvēku, ne mājdzīvnieku, ne stādu,» psiholoģe Inese Kapustjanska apcer jēdzienu, kas cilvēka vajadzību skalā ierindojas ļoti augstā, ja ne galvenajā pozīcijā. Patiesi – būtu grūti atrast kādu, kas neilgotos pēc pieķeršanās, emocionālā siltuma un atbalsta, kas gan ir tikai daļa no mīlestības dārgakmens šķautnēm. Bez mīlestības, protams, neiztikt romantiskās attiecībās, kad tā vairāk izmanāma kā taureņu deja pakrūtē, bērnu audzināšanā, draudzībā. Tomēr šīs izjūtas nav tikai šķebīga cukurvate, bet arī apvalks rūgtām patiesības zālēm. Citiem vārdiem – spēks paceļošai (pretstatā gremdējošai) rīcībai katrā ikdienišķā situācijā.
“Katram cilvēkam piemīt noteikts daudzums mīlestības, pie kā mēs esam pieraduši. Kamēr sadzīvē viss mums ir daudzmaz kārtībā – ir darbs, sava garoza un sviests uz maizes – un notikumi virzās līgani, mēs īpaši nepiedomājam par mīlestības daudzumu. Tas parasti atklājas, saasinoties apstākļiem, piedzīvojot lielu stresu, slimību, tuva cilvēka zaudējumu, jo smagas situācijas mūs «saliek kopā» ar mūsu jūtām. Līdz tam daudzi esam iemācījušies nejust pāridarījumu un sāpes. Pastāv pietiekami daudz psiholoģisko aizsardzības mehānismu, kas pasargā no sevis paša,” turpina psiholoģe.
Labi, ja krīzē cilvēks apzinās, ka viņam mīlestības pietiek. Tomēr bieži vien nākas secināt pretējo, kas rada lielu sarūgtinājumu. «Tādā brīdī saprotam, ka mūsu dzīvē risku ir vairāk nekā resursu, jo iztrūkums ir liels risks. Savukārt mīlestības resurss ir pats lielākais,» pārliecināta I.Kapustjanska, norādīdama, ka to noteikti var papildināt, piemēram, caur savu sociālo apkārti, ģimeni, tuviniekiem vai Dievu. Tas gan prasīs iet, lūgt un meklēt.
“Lielā mērā tas atkarīgs no cilvēka nervu sistēmas. Stiprākais ķepurosies un, iespējams, izķepurosies, ja viņā būs potenciāls augt. Kā, piemēram, pasaules līmeņa psihoterapeite Virdžīnija Satīra, kura nākusi no ļoti “smagas” ģimenes. Viņa kā asns izlīda, izstiepās un izauga, izveidojot savu teoriju ģimenes jomā. Cits neizlien, jo viņā par maz potenciāla. Viņš nemaz nevēlas izaugt, jo tad jāmaina ierastā uzvedības forma un savas pozīcijas,» teic Inese par cilvēkiem, kuri izvēlas dzīvot ar mīlestības deficītu.
“Manuprāt, vislaimīgākie ir tie, kam mīlestības daudzums dzīvē ir vairāk nekā pusglāze. To pirmkārt var iegūt bērnībā. Kā sacīja Rainis: «Sasmēlies es esmu saules. Manim pietiks visam mūžam.” Piedzimt ģimenē, kurā esi bijis gaidīts, man ir sava niša un kurā valda saskaņa, ir kā piedzimt laimes krekliņā. Kad visa ģimene apsēžas pie galda un kopā pieņem lēmumus, risina situācijas, cits citu uzklausa un atbalsta, pasaka, ka mīl un novērtē. Kurā vecāki iemācījuši rūpēties, mīlēt un draudzēties ar brāļiem un māsām. Arī kopības izjūta ir liels resurss,» stāsta I.Kapustjanska, iezīmēdama mīlestības izpausmes praktiskos vaibstus. «Varam jau domāt, ka mīlestība atrodas augstā perifērijā, ka tā ir garīga, iztvaikojoša viela. Taču mīlestība ir ļoti praktisks vārds, kas ikdienā arī būtu jādarbina. Labs vārds, smaids, palīdzība. Tas attiecībām iedod svaru, lielumu un zaigojumu.”
Raugoties dziļāk, mīlestības izjūtai, protams, var atrast arī bioloģisku izskaidrojumu, un šīs zināšanas var tikai palīdzēt veicināt mīlestību, pārliecināta psiholoģe. Pagājušā gadsimta otrajā pusē zinātnieki atklājuši, ka noteiktos apstākļos cilvēka smadzenēs veidojas narkotikām līdzīga viela endorfīni, kas rada prieka un laimes izjūtu, ko parasti asociē ar mīlestību. Šos apstākļus, pie kuriem tie atraisās, vajadzētu apzināties un pēc iespējas atkārtot. “Kādam endorfīni veidojas rīta skrējiena laikā, citam, lasot labu grāmatu, rušinoties dārzā vai meditējot pie iekurta kamīna. Ar šīm sev patīkamām nodarbēm vajadzētu sevi lolot pat pāris stundu katru dienu, jo tas rada prieku, līdzsvaru un saskaņu, kas saistās ar mīlestību. To vajadzētu apzināties un respektēt visā ģimenē. Viņi zinās, ja, piemēram, mamma būs veltījusi laiku sev patīkamai nodarbei, viņa būs mīļa, jauka, atsaucīga un pieejama,” stāsta I.Kapustjanska.
Tomēr sevis mīlēšana pirmām kārtām, kas ļaus mīlestībai plūst arī uz pārējiem, nav vienīgais veids, kā šīs siltās izjūtas izpaužas. «Dažkārt nostrādā pretējais, kas savā ziņā ir paradokss. Līdzīgi kā, piemēram, bezmiega situācijā labāk palīdz nevis aitu skaitīšana, bet atkārtošana pie sevis, ka nekādā gadījumā nedrīkst aizmigt. Tāpat brīžiem, kad pašam ir ļoti slikti, kļūst vieglāk, ja to neievēroju, bet palīdzu citam. Tomēr šo metodi nevajadzētu izmantot regulāri, jo tā veidojas emocionālās aizsardzības mehānisms,» norāda psiholoģe.
